6/19/17 02:12 pmpēdējās nedēļas maģija1. jau kādu laiku sarakstos ar kādu kritiķi, profesionāli, kuru septembrī gribam atvest uz Rīgu, lai nolasa lekciju par mums saistošām tēmām Lielā Notikuma ietvaros. sarakstāmies, sarakstāmies, viss forši, jāizrunā visādas detaļas un tā. trešdien, kad ierados Norvēģijā, iekārtojos viesnīcā bez sava pazaudētā čemodāna, tad gāju uz festivālu, iepazinos ar vienu no fellow jury members, kurš savukārt runāja ar kādu, kurš izskatījās aizdomīgi pazīstams. un, protams, izrādās, ka tas ir tas pats kritiķis, ar kuru esmu daudz sarakstījusies. negaidīta, nejauša iepazīšanās, ļoti ātri sadraudzējāmies, arī tāpēc, ka viņš jau ir bijis Rīgā un nokļuvis kādā no mūsu lokālajiem shady bāriem. 2. brālis tagad uz kādu laiku brauc uz LA, pēdējo reizi tikāmies janvāra sākumā, kad viņi bija Rīgā uz brīvdienām. drusku nobēdājos, ka tagad tikšanās kādu laiku būs drusku sarežģītāka, bet nopriecājos, ka brālim viss tā ļoti forši iet. sarunā ar vecākiem kaut kad piektdien izrādījās, ka brālis uz LA brauc svētdien un tieši caur Oslo. maģiskā kārtā mums pārklājās laiki, un mums bija vissirsnīgākā un neparastākā ģimenes tikšanās 20 min laikā Oslo lidostā. sarežģītākais gan bija noskaidrot, kur tieši pienāks viņu lidmašīna, jo šie geiti, protams, netiek nekur pieteikti. pēc daudzu info galdu apmeklēšanas es noskaidroju, tieši kur piestās viņu lidmašīna, bet nu jā, daudzi teica, ka viņiem nav pieejama šāda informācija. neatlaidība un pacietība acīmredzot atmaksājas. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
2/1/16 01:19 pmman šorīt bija ļoti jocīgs un pat savādi nepatīkams atgadījums, kas tomēr bija diezgan smieklīgs.tātad, saistībā ar to, ka šodien šausmīgi daudz kur no rīta bija jābūt, izraku no ziemas miega savu riteni, kas bija rātni nogulējis ziemas miegā tikai kādu pusotru mēnesi. nesu ārā no dzīvokļa, bet kaut kā nevarēju attaisīt durvis, līdz pieleca - kāds durvīm bija priekšā. es dzīvoju tādā vecā, vecā mājā, kas vispār ir celta 19. gadsimta beigās un kur vēl joprojām daļai dzīvokļu tualete atrodas kāpņutelpā, kā tas ir arī manai kaimiņienei, kura tātad šorīt bija pieaicinājusi kādu aizdomīga izskata kungu kaut ko salabot. es viņam saucu, saucu, lai paiet malā, bet viņš vispār nekādi nedeva ne ziņu, līdz man apnika tur stāvēt un es sāku ar spēku stumties ārā. tad beidzot šis kungs pagāja nost no durvīm, es izvilku savu riteni, un kaut kā pat nepamanīju, ka viņš ātrā gaitā skrien iekšā manā dzīvoklī. skrēju pakaļ, kliedzot un klaigājot, ka ko jūs vispār iedomājaties, līdz viņš apstājās manā dzīvojamajā istabā un nomurmināja krieviski, ka oi, nepareizais dzīvoklis. es biju kā no shit, lūdzu, tagad ārā. mani vienkārši ārkārtīgi sadusmo gadījumi, kad kāds pilnīgi nereaģē uz teikto - vienreiz, piemēram, mana kolēģe skrēja pakaļ miskastes vīriem, jo viņi nespēja atbildēt uz skaidri uzdotu jautājumu par to, vai viņi arī savāks zarus no mums. tu uzdod jautājumu, otrs vienkārši noblisina acis, pagriežas un iet prom. un es nesaprotu, tās ir saprašanas problēmas vai tikai valodas barjera. bet šī rīta gadījums ar šo random kungu man atkal atgādināja par šo savādo fenomenu. bet tā kaimiņiene vispār ir tāda savāda kundze, vienreiz es viņu pārsteidzu kādos divos naktī, savā nodabā krāsojot kāpņutelpu. es ļoti šaubos, ka viņa ar kādu bija saskaņojusi, ka krāsos kāpņutelpu, bet nakts tumsā var, protams, visu ko darīt. ieraudzījusi mani, viņa noteica, cik jocīgi, es parasti nāku mājās ap pusnakti, tāpēc viņa nebija domājusi, ka man traucēs. bet mēs ar Līvu nevarējām saprast, kāpēc lai kāds krāsotu kāpņutelpu divos naktī, tāpēc nospriedām, ka viņai vajadzēja slēpt līķa pēdas, protams. |
2/2/14 03:46 pmbijām ar Kasparu svētdienas brančā. tā jau viss baigi forši un jauki, branči ļoti mīlīga padarīšana, bet mēs abi esam mazliet loši. viesmīle atnesa manu ēdienu, kas bija karstā čuguna pannā, un vēl piekodināja, ka panna ir ļoti karsta un lai es uzmanos. es pateicu, ka jā, jā, forši, paldies, un momentā pieskāros rokturim, kārtīgi apdedzinot pirkstu. kaspars neticēja, ka es esmu apdedzinājusi pirkstu no roktura, tāpēc arī piebāza roku un arī apdedzinājās. vienvārdsakot, mazliet losīši, jo izrādās, ka neticēšana tam, ka kaut kas ir karsts, ir sastopama arī starp pieaugušiem cilvēkiem, ne tikai bērniem. |
Powered by Sviesta Ciba