reizēm man liekas, ka es tiešām esmu bērna prātā, ja reiz dienas prieks ir jaunais ritenis (viena no labākajām NL lietām ir sakarīgā domāšana. piemēram, neatļauti noparkotos un vienkārši jau uz ilgu laiku atstātos riteņus, kuri vēl ir normālā izskatā un stāvoklī. nevis izmet ārā, bet pārdod tālāk. vidēji normāls (lietots) ritenis maksā vismaz 70 eiro, ja vien tu nevēlies pirkt tādu, kurš ir acīmredzami zagts, un jauni riteņi ir ap 300 eiro un dārgāk. savukārt šos pašvaldības policijas aizvāktos riteņus var nopirkt pa 55 eiro, ja tu esi students. katru nedēļu ceturtdienā pie lielās universitātes pārdod 25 riteņus, katrs gribētājs dabū loterijas numuriņu un tad izlozes kārtībā vari izvēlēties savu mīļāko, forša sistēma, manuprāt, jo riteņi ir labi aprūpēti, visas riepas un rāmji savesti kārtībā, un pat dabū atstarotājus līdzi. un viss ir legāli, un četru nedēļu garantija, kas nav nekas baigi varens, bet tas ir daudz. vismaz Amsterdamai) un joprojām ielīksmo īsie mati. un protams, tādas mazas lietas kā pseido-pončiku ēšana upes krastā ar mat. un komplimenti par auskariem, nu, tādi sīkie nieki liek aizmirsties lielajām šmucēm un dedlainiem. un tam, ka visas drēbes netīras un tiešām nav ko vilkt.

ja es neguļu vispār, man ir 24 stundas text&artefact esejai par Lakānu.