vakar sirsnīgi sūdzējos supertūtiņam, ka I really don't have my life together, es pat neatceros, kas man šoreiz likās nepieņemami, drošvien kaut kas par to, cik grūti ir savienot/apgūt to, cik daudz pats patiesībā vari, un neiekulties neapdomīgi daudz vairāk darbos un projektos, ja to nevari pavilkt. es jau tagad jūdzos nost, ko lai dara, kad jāsāk autoskola un tamlīdzīgi, vārdsakot, meklēju hermiones maģisko laikgriezni. bet supertūtiņš paziņoja, ka kaut kad nesen ir redzējis lielisku dzīves mācību, tas ir, kad mēģini sakārtot lietas, sāc pavisam fiziski ar tualetes sakārtošanu. man tas likās mazliet wuut, bet nodomāju, ka nekāda ļaunuma jau tur nav, tāpēc šodien intensīvi nodarbojos ar tīrīšanu un izmēšanu, tagad aiziešu palēkāt uz zumbu, tad vēl plānoju salabot saplēstās drēbes, izgludināt lietas, ko jānes uz otro elpu, noberzt plīti un virtuves nostūrus, un vēl pilnai laimei noskatīties kādu frenka kapras melodrāmu, lai saņemtos un atbildētu marko, kurš uz manu vēstulīti par to, ka būšu pēc kādām nedēļām amst. atbildēja ar tekstu, ka this is so nice, I was just thinking of you the other day. manas tikšanās ar marko kopš universitātes beigšanas paliek arvien jocīgākas, viņš šķietami satraucas, ka es eju kosmosā, bet viņš arī šķietami zina, ka tas tā vienmēr ir bijis. ļoti savādas attiecības ar mācību daļas vadītāju/mentoru/visprasīgāko pasniedzēju, kāds man jebkad ir bijis.

nu un ja man pēc visas šodienas programmas nebūs kādas skaidras atbildes gatavas, būšu patiešām bēdīgs. man jau liekas, ka pēc šādas soul searching programmas visam gan būtu jābūt skaidram. (un ar visu es šoreiz domāju to, kā sakārtot darbu, ko vispār tur vajag, kur dabūt naudu sev un citiem, kā tikt galā ar nodokļiem un kā palikt mūžam jaunai, bļin.)