bet nu par patīkamo runājot, biju vakar ar mammīti uz Cerību ezeru. par izrādi man vēl ir jādomā, visādas domas maisās pa galvu, bet viss bija tik jauki, mēs ar mammīti reti ejam kaut kur kopā, tāpēc tas bija patīkami.
bet nepatīkami bija tas, ka man ir attīstījusies kaut kāda klaustrofobija, vai. es jūtos ļoti, ļoti slikti, arvien sliktāk telpās, kurās ir daudz cilvēku un kuri ir man piespiedušies klāt, un jrt lielajā zālē jau tā ir maz vietas, un nav gaisa, un tas viss ir tik.. nezinu. ļoti grūti izturēt. tas pats bija grupas sigma koncertā pirms pāris mēnešiem, kad uznāca kaut kāda lēkmīte un es nevarēju, pavisam nevarēju izturēt nevienu ķermeni, kas kaut kur blakus bija, bet man blakus taču sēdēja draudzenes, un es vispār nespēju izbaudīt koncertu, jo visu laiku jutos ļoti saspiesta. un vakar jau bija tas pats, tāpēc izdomāju, ka nākamajā sezonā drošvien pamatā iešu uz mazo zāli. nav ko bojāt sev dzīvi, jo acīmredzot kopš dzīvoju centrā un pārvietojos pamatā ar riteni, personīgā telpa ir kļuvusi ļoti svarīga un nepieciešama.

bet pati izrāde vēl jāapsmadzeņo. pirmā doma bija par to, ka man vajag atrast tādu Konstantīnu, jo vasarā jātaisa remonts. otrā - par to, ka jāatzīst sev tas, ka esmu ļoti vientuļa, bet mana vientulība ir pilnīgi cita veida vientulība, domāju. ir tāda fundamentālā vientulība, liekas, kas mums visiem ir pazīstama, jo neviens nekad nebūs piedzīvojis tās pašas situācijas, ko tu, un tu nekad nebūsi līdz galam pazīstams ar citu domāšanas veidu un pieredzēm, bet tad ir arī tās vientulības pa virsu, kas rodas no darba izvēlēm, no personīgās dzīves izvēlēm, no tā, ka bieži vien izdomā, ka tev kaut kas pašam ir jāpierāda sev un citiem, tāpēc palīdzību nepieņemsi. tādi vientulības uzslāņojumi. un es laikam savējo vientulību līdz galam nepazīstu, bet zinu, ka tā tikai turpina augt, ar katru reizi, kad izvēlos nevis pavadīt laiku ar citiem cilvēkiem, bet ierakties savā iedomu pasaulītē ar teorijām, filmām un visu pārējo. tāda pārāk liela personīgā telpa, kurai neviens īsti cauri netiek laists. un to arī baigi jūt, tas pats, par ko runā izrādē - vienmēr var just, vai cilvēkam ir kāda bagāža. kādam līdzi nāk mamma, kādam līdzi nāk milzīgas bailes no saistībām, tāpēc katrs darba līgums tiek izlasīts ļoti pamatīgi, lai pievērstu uzmanību īpaši tam, kāda ir darba uzteikšanas sistēma un kādi ir noteikumi. mazliet nepabeigtas domas, kas jāpieraksta.

bet vēl es nesen izdomāju ļoti skaistu apzīmējumu, ko nu jau izmantoju daudz - izdomāju, ka visu var sadalīt pa bažu kopām. piemēram, šobrīd manas aktuālās bažu kopas ir nauda, mācības, profesionālā attīstība plašākā mērogā (ne tik ļoti es kā indivīds, bet kas vispār šajā jomā ir iespējams Latvijā), kā arī akadēmiskā attīstība. kā arī kur svinēt Jāņus, bet to es risināšu rīt. bažu kopas. uzreiz viss tāds pārskatāmāks liekas, ja to sadali pa bažu kopām.