running to stand still

bet vispār, tātad, pāris lietas. pirmkārt, attēls un uzbūve kā kustīgas gleznas, un kā daudzi apskatnieki norāda, šis melnbaltums nav parasts melnbaltums for the sake of it, bet attēlam šeit ir tāds dziļums, tāda intensitāte, un tas, cik viss ir pārdomāts, ir jūtams katrā kadrā. abas galvenās aktrises arī ir lieliskas, tik ļoti elpuaizraujoši skaistas, skumjas un dzīvas. un tās tumšās acis abām. es līdz šim neesmu daudz domājusi par to, kā es definētu skaistumu, bet tas būtu kaut kas uz šo pusi. mūzika, skaņa, un pats stāsts, es beidzot saprotu, kāpēc ida dabū teju visas balvas, kam ir nominēta. bet tas tā, atmetot tehnisko pusi, arī emocionāli filma vienkārši satricināja. kādu laiku par to mēģināju prātot, līdz pieleca, ka tas vienkārši tāpēc, ka pati dažādos periodos esmu bijusi līdzīga gan vienai, gan otrai. gan tāda vispārīga un vispārēja paļaušanās uz Dievu un spēku smelšanās ticībā, gan arī tādi fuck the pain away un drink the pain away periodi, kas vienkārši nāk viļņiem. un man ļoti, ļoti patika filmas beigas, es jau mazliet sāku satraukties, ka filma ieņems tādu anti-katolisku pozīciju, kas ir vieglāk par vieglu un pagalam garlaicīgi, bet nē, un tas likās tik loģiski un pamatoti, ka nevienā brīdī neradās šaubas par iekšējām motivācijām un nodomiem. laikam tas arī ir tas, kāpēc Ida ir lieliska filma: man kā skatītājam nevienā brīdī neliekas, ka tas, kas notiek uz ekrāna, ir nepamatoti vai nevajadzīgi, un, ņemot vērā to, ka varoņi savstarpēji diez ko daudz nerunā, tas ir diezgan iespaidīgi. 

vārdsakot, ja vien kaut kas ļoti nemainās, šīgada lieliskākās pilnmetrāžas, ko esmu jau redzējusi, ir A Pigeon Sat on the Branch Reflecting on Existence un Ida. abas filmas vienkārši satricināja, sapurināja, lika smieties/raudāt un paskatīties uz citiem/sevi no savādāka skatpunkta. īsfilmas vēl laikam gan ir jāapkopo, to vēl redzēs, jo vēl tik daudz kas ir jānoskatās. 

un pēc tam bija lieliskas pāris stundas ar supertūtiņu, kurš kaut ko dizainēja, es tikmēr skatījos bildes no filmas un lasīju lieliskus padomus par to, kā dzīvot un labi izskatīties pinterestā, nopirku zaļus auskarus, atnācu mājās, uzvārīju lēcas un sacepu pildītas sēnes un vispār beidzot uzvedos tā, it kā es zinātu, ko daru ar ēdienu, visu iztīrīju, pabeidzu vismaz daļu no darbiem, kuru pabeigšanu biju piesolījusi jau sen, un sāku klausīties klasisko mūziku. ja līdz šim vienmēr ir bijis tā, ka klasisko mūziku gribas klausīties tā mazliet, kaut kā pēc šodienas vispār gribas atmest daudz ko, ieskaitot popmūziku un trashy rap. gan jau ne uz ilgu laiku, bet interesanti, kā filmas reizēm liek iedvesmoties arī citās dzīves jomās. kaut kā tā. mazāk domāt, mazāk runāt, vairāk vienkārši būt, ja tā var teikt. 

lai nu kā, tie visi ir sīkumi, mazās dzīves ikdienišķās ainas, es vienkārši gribēju mazliet pagulēt un mazliet padomāt par memories of my melancholy whores, ko vakar pabeidzu lasīt, gan par the zero theorem, ko sestdien noskatījos, un par nuovo cinema paradiso, ko noskatījos vakar vakarā. par pārējiem abiem darbiem varbūt būs ko teikt pēc kāda laika, kad nebūšu veltījusi visu savu smadzeni naudas lietām, laika lietām un cilvēku uzrunāšanas lietām, bet cinema paradiso, ja godīgi, mani riktīgi nogāza no kājām, norāva jumtu un dažādos citos veidos ļoti uzrunāja. noraudāju pusi filmas, jo tas viss bija tik ļoti pazīstams, kino par kino skatīšanos, par to, ka kinoteātrī ir pazušana, par to, kā pie mehāniķiem arī es esmu gājusi draudzēties, ēst konfektes un, ja nemaldos, reizēm arī mazliet iedzert, bet to, iespējams, es arī esmu izdomājusi. pēdējo desmit gadu laikā, kopš kino ir kļuvis par absolūti galveno interesi dzīvē, robežas starp iztēli un realitāti ir tik ļoti izplūdušas, ka es vairs bieži neatceros, kas ir noticis ar mani, ko es esmu redzējusi uz ekrāna, un vai es esmu redzējusi konkrēto filmu, vai tikai izdomājusi/izlasījusi par tās skatīšanos. izklausās diezgan briesmīgi, bet patiesībā ir ļoti normāli. naratoloģijas principu saprašana pa taisno.

bet nu vakardien cinema paradiso, bļin. es nezinu, kā lai to raksturo, kā lai apraksta to absolūto skaidrību, kas ir bijusi kopš agriem tīņa gadiem, ka vienīgā vieta, kur gribu būt un kur iederos, ir kinoteātris. un kaut kā ar šo domu fonā arī regulāri sanāk kaut kur iekulties, kaut ko darīt, kaut ko studēt, mācīties un izrunāt, vai, kā ir tagad, arī noņemties ar naudas lietām, cilvēku un laika kārtošanas lietām un dažādām atļaujām, autortiesībām un līgumiem, jo tas viss galu galā ir tā vērts tajā brīdī, kad sēžu uz kinoteātra kāpnītēm un plašām acīm skatos uz maģisko ekrānu. tajā visā gan ir kaut kas ārkārtīgi skumji vientulīgs, reizēm arī iedvesmojošs, reizēm sāpīgs, reizēm bēdīgs un skumjš, reizēm ļoti, ļoti priecīgs, bet pārsvarā ļoti vientulīgs. tas, ka tu vari skatīties vienu un to pašu darbu, skatīties vienā un tai pašā punktā, bet tie gala rezultāti un uzrunājošie punkti būs pilnīgi citi, jo filma jau rezonē ar visu pārējo, kas ir tavā dzīvē, mazliet kosmoss, lūk, šādos brīžos es jūtu pretsaaukstēšanās zāļu iedarbības spēku, bet vispār jā. doma skaidra. kolektīvā vientulība tumšā telpā ar vienu vienīgu gaismas avotu. 

gribētos kaut kad parakāties pa atmiņām un imdb reitingiem, lai uztaisītu savu topu ar spēcīgākajām kino skatīšanās pieredzēm, bet tam šodien nav spēciņa galvā. vispār, iespējams, jau vajadzēs iet pasnaust, jo ir tieši tik grūti, bļ, kaitina, ka pusslimi cilvēki nāk ārā no mājām un apslimdina citus. un ka man reizēm arī nav īsti citu iespēju kā darīt to pašu. 

bet vispār tam ir arī reāls segums, pēdējā laikā reizēm atrodu rakstus par gadījumiem, kad nomirst, piemēram, brālis, un ģimene turpina saņemt draudu vēstules no bankas/kredītiestādes/telefonu pārdevēja/ievieto savu naudasprasītāju pats, ka ir jau normāls parāds un kas vispār notiek. un ģimene iet un skaidrojas, ka klau, viņš vispār jau vairākus gadus ir miris, bet izrādās, ka maksājumus nevar atcelt, jo birokrātija neatzīst tādu variantu, ka cilvēks varētu būt miris. 

un tad vēl ir netīrais FB bizness, tas ir, reiz viens bija kaut kur ierakstījis par to, cik jocīgi, ka viņa sen jau mirušais draugs - vides aktīvists pēkšņi parādās FB kā ... ... likes British Petroleum, un tad sācis to pētīt, un tad tur izrādās, ka apakšā ir jocīgi algoritmi, tirgošanās ar kontiem un katrā ziņā netīras lietas. bet šoreiz mani realitāte neinteresē, mani vairāk šobrīd fascinē ideja par to, kā mūsu virtuālās sejas var turpināt būt pēc tam, kad mums pašiem viss ir beidzies. un vēl tālāk paturpinot domu, mani kaut kā ideja par robotu/datoru revolūciju ļoti nomierina. 

- savukārt realitātē ir tā, ka šodien zvanīju Andrim, lai prasītu, vai varu izmest vienu krēslu, viņš bija pārsteigts un prasīja, kas tad nu, vai ta nu mēs tik smagi sēžam, un es viņam teicu, ka uzmanīgi, Andri, ka tu tik mani tūlīt par resnu nenosauc, un viņš ātri labojās un teica, nē, nē, Aņa Delovejevna, jums gan jau tādi draugi, kas smagi sēž, un tātad mūsu dzīvokļa saimnieks domā, ka man ir resni draugi. man pagāšnedēļ ieteica uztaisīt t-kreklu ar uzrakstu my life is fucking weird, es domāju, ka tā būs jādara, un galu galā lūgšanu grupas tikšanās reizi mēnesī mūsu dzīvoklī ir tikai ziediņi. 

tikmēr šajā realitātē ir tā, ka es esmu no stresa pārstājusi skatīties savu personīgo epastu, jo manā prātā ir tikai tik daudz vietas, esmu pārstājusi gulēt vairāk par sešām stundām diennaktī un arī pārstājusi būt sakarīga. biedējošākais šajā visā ir tas, ka šim stāvoklim vajadzēja iestāties aptuveni augusta beigās, nevis jau tagad, bet es ļoti ceru, ka šīs ir manas personīgās ugunskristības, pēc kurām vienkārši būs vieglāk. tas kritiskais posms, kurā prāts izstiepjas un izplešas, muskuļi trako un raujas, un tad pēc tam pielāgojas un var. citādāk es jūtos kā ļoti, ļoti slikts cilvēks par solījumu došanu un to neturēšanu, par to, ka arvien biežāk es kaut ko nevaru, un man nepatīk nevarēt. 

bet tas viss tā. maijs man jau desmit gadus asociējas ar R., es pat nezinu, kāpēc, 2004. gada maijā mēs pat nepavadījām tik daudz laika kopā, bet kaut kā tas lietus, zaļums un svaigais gaiss tik ļoti viņu uzjundī, ka viss joprojām sāp. šodien gāju pa ielu, pretī nāca puisis, kurš ļoti izskatījās pēc R., un bija tāds kā būtu, ja brīdis. jūlijā būs divarpus gadi, kopš vairs nav, es to visu ļoti labi zinu un saprotu, es nu jau varētu viņa kapu atrast arī tumsā, bet šajā situācijā mans prāts ir tik ļoti neracionāls, ka man joprojām liekas, ka viņš ir. tas pat nav nekas smags vai bēdīgs, tas ir kaut kādā citā pasaulē un dimensijā, un ir tik jocīgi. ir tiešām ļoti, ļoti jocīgi, kā dzīve iet uz priekšu un vienkārši velk mani līdzi. 

in other news, joprojām ceru un stipri ticu, ka, ja man izdodos ieviest konkrētu rutīnu, konkrētas lietas dzīvē, man būtu daudz vieglāk. es labāk atcerētos, par ko ar ko runāju, ko un kur lasīju un redzēju, un vispār būtu lielāka kontrole. bet nav. ļ. gaidu braukāšanās beigas, piektdien noslēdzam tūri, pietiek, nu. lai cik ļoti man patīk kratīties pa Latviju un redzēt, kā cilvēki dzīvo un ko viņi domā citur, šis ir bijis ļoti, ļoti, ārkārtīgi nogurdinošs process.

bet tam pa vidu es sadzeros šņabīti oficiālos pasākumos un nolīgstu cilvēkus dažādiem projektiem, jo tā sanāk bīdīt lietas. un vēl es sapratu to, ka es nevis dalos, bet vienkārši uzkrauju sevi citiem. bet tas tā, piezīmes priekšdienām par to, kā ir un kā vajadzētu būt. 

un šovakar mēs ilgi braucām gar Daugavu pa tumšiem mežiem, es klausījos Lanu un skatījos otrpus Daugavai, tāds ideālais filmu brīdis.