6/11/14 11:16 am - rubrikā ''Mana dzīve ar Līvu''ja jūs kādreiz interesē, kā ir dzīvot kā paranoiķim, tūlīt būs piemērs no dzīves. mēs ar Līvu abas esam mazliet paranoiskas un diezgan trakas, un visnotaļ labi varam iztēloties nākotni, kurā ejam gulēt ar folijas cepurīti galvā, lai neļautu valdībai mūs apstarot naktī. lai nu kā, mums ir abām tendence izdomāt lietas, ātri nonākt pie secinājumiem, sabaidīties un visādi citādi uzvesties dramatiski. nu un vispirms pirmdien bija zvans no Andra, mūsu dzīvokļa saimnieka, mana tēva labākā drauga, kurš prasīja, kā man gāja Somijā un vai es varu nokopēt pēdējo rēķinu. tad vakar viņš atnāca uz dzīvokli, es biju darbā, bet Līva ar viņu mazliet patusēja bulku, Andris apskatījās rēķinu, apskatījās kaķīti un aizgāja prom. pēc kāda laika zvans Līvai, ka pēc pusstundas būs atkal klāt, turklāt šoreiz ar izvērtētāju. Līva man uzreiz raksta feisbukā, ka Andris uzvedas ļoti savādi un laikam taisās pārdot dzīvokli. mēs abas krītam intensīvā panikā, es zvanu vecākiem, lai noskaidrotu, vai Andris kādā no kristiešu mistiķes audiogrāmatas ierakstu sesijām (es zinu, ka tā reizēm neizklausās, bet mana ģimene, viņu dzīve, draugi un mana dzīve tiešām ir īsti cilvēki un īsti notikumi) nav ieminējies, ka taisās pārdot dzīvokli. mamma atbild, ka nevar runāt, jo ir ''stulbā ārstu konsīlijā'', bet mēs tikmēr ar Līvu katra savā pilsētas galā turpinām krist panikā. Līvas panika izpaudās tā, ka viņa meklēja mūsu dzīvokli ss'ā, sak, varbūt Andris jau ielika pārdot, es tikmēr rakājos cauri ss.lv dzīvokļu īres piedāvājumiem, lai šausminātos par to, cik viss ir dārgs un cik ļoti dzīvokļi rīgā izskatās pēc pritoniem. pusstunda paiet, Andris atnāk atpakaļ uz dzīvokli ar visu izvērtētāju, protams, izrādās, ka Andrim šis viss ir vajadzīgs tikai kredītu saņemšanas vajadzībām, neviens mūs ārā neliek, viss ir kārtībā. un Andris pirms aiziešanas vēl paspēja pacelt Līvas riteni un noteikt ''Smags gan'' vai kaut kā tā.vienvārdsakot, krišana panikā ir very srs bsns, mums tas labi sanāk, don't mess with us. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
3/22/14 12:07 ammājupceļā no čomska iegāju tajā jocīgajā vietā uz birznieka-upīša ielas, kas ir vaļā līdz 4iem rītā un kur logos ir vistu bildes, kas ir galvenais iemesls, kāpēc mēs ar Līvu tur vēl neesam bijušas, liekas, jo gribējās paskatīties, vai viņiem ir kaut kas ēdams, jo mājās, kā saprotams, nekā vispār nav. ieeju iekšā, tur tikai viena sieviete aiz letes un divi vīrieši treniņtērpos. dāma atzinās, ka nekā ēdama viņiem nav, bet iedeva man sauju cepumu no trauka, krieviski paskaidrojot vīriešiem, ka sievietēm tā vajag, es taču zinu. aizgāju līdz vārtrūmei, pēdējo reizi uztinu cigareti, pienāca kāds vīrietis bez zobiem, domāju, vai vajag satraukties, bet izdomāju, ka esmu pārāk nogurusi, lai satrauktos bez vajadzības, un viņš ar mani, protams, sāka runāties, iepazināmies, viņu sauc Sergejs, viņš dzīvo kaut kur blakusmājā, un vēl viņš paziņoja, ka ir iemīlējies manā smaidā, tāpēc palika ļoti bēdīgs, kad teicu, ka atvaino, sergej, man rīt ir gara diena, tāpēc es eju gulēt.šādi notikumi, it sevišķi tā sieviete ar cepumu sauju, man liek mīlēt rīgu arvien vairāk. |
Powered by Sviesta Ciba