mājupceļā no čomska iegāju tajā jocīgajā vietā uz birznieka-upīša ielas, kas ir vaļā līdz 4iem rītā un kur logos ir vistu bildes, kas ir galvenais iemesls, kāpēc mēs ar Līvu tur vēl neesam bijušas, liekas, jo gribējās paskatīties, vai viņiem ir kaut kas ēdams, jo mājās, kā saprotams, nekā vispār nav. ieeju iekšā, tur tikai viena sieviete aiz letes un divi vīrieši treniņtērpos. dāma atzinās, ka nekā ēdama viņiem nav, bet iedeva man sauju cepumu no trauka, krieviski paskaidrojot vīriešiem, ka sievietēm tā vajag, es taču zinu. aizgāju līdz vārtrūmei, pēdējo reizi uztinu cigareti, pienāca kāds vīrietis bez zobiem, domāju, vai vajag satraukties, bet izdomāju, ka esmu pārāk nogurusi, lai satrauktos bez vajadzības, un viņš ar mani, protams, sāka runāties, iepazināmies, viņu sauc Sergejs, viņš dzīvo kaut kur blakusmājā, un vēl viņš paziņoja, ka ir iemīlējies manā smaidā, tāpēc palika ļoti bēdīgs, kad teicu, ka atvaino, sergej, man rīt ir gara diena, tāpēc es eju gulēt.

šādi notikumi, it sevišķi tā sieviete ar cepumu sauju, man liek mīlēt rīgu arvien vairāk.