masu pasākumi joprojām ne pārāk iet pie sirds, bet šoreiz bija diezgan forši, laikam galvenais ir tas, lai ir kaut kas, ko darīt, ne tikai ēst, dzert un tusēt bulku par augstām cenām. un vakar ar kasparu aizgājām uz elbow, tā bija viena no tām pāris grupām, kuras kādreiz ļoti daudz klausījos, bet vēl nebiju nekad redzējusi dzīvē. un vakar, kad klausījos, kā viņi ļoti skaisti dziedāja the bones of you, kur viņš dzied and it's you and it's me, and we're sleeping through the day, and I'm five years ago, and three thousand miles away, un līgojos līdzi un domāju par to, cik forši būtu tomēr kaut ko just, nevis būt un funkcionēt kā tādam emocionālam atsaldenim, kā pēdējā laikā jūtos, un tad man bija visādas nejaušas un pēkšņas un fantastiskas satikšanās, un tad es aizgāju gulēt, pamodos ar ļoti lielu smagumu pakrūtē, sapratu, ka baigi stulbi un ka laiks tomēr parūpēties par sevi, tāpēc sagaidīju, kad mūsu šoferis atvedīs biedrus un atbraucu atpakaļ uz rīgu. tāds kā drudzis, tāda kā saaukstēšanās, milzīgs klepus un iesnas, saslimt jūlijā vienmēr liek justies kā tādam dieva nepieņemtam radījumam, tāpēc tagad sēžu mājās ar tēju un skatos star wars.

bet nu galvenā atziņa laikam ir tāda, ka eiropa ir mazāka, nekā man likās. un tas ir gan labi, gan biedējoši vienlaikus, jo pēkšņi everything un every place matters.