12:32 ammasu pasākumi joprojām ne pārāk iet pie sirds, bet šoreiz bija diezgan forši, laikam galvenais ir tas, lai ir kaut kas, ko darīt, ne tikai ēst, dzert un tusēt bulku par augstām cenām. un vakar ar kasparu aizgājām uz elbow, tā bija viena no tām pāris grupām, kuras kādreiz ļoti daudz klausījos, bet vēl nebiju nekad redzējusi dzīvē. un vakar, kad klausījos, kā viņi ļoti skaisti dziedāja the bones of you, kur viņš dzied and it's you and it's me, and we're sleeping through the day, and I'm five years ago, and three thousand miles away, un līgojos līdzi un domāju par to, cik forši būtu tomēr kaut ko just, nevis būt un funkcionēt kā tādam emocionālam atsaldenim, kā pēdējā laikā jūtos, un tad man bija visādas nejaušas un pēkšņas un fantastiskas satikšanās, un tad es aizgāju gulēt, pamodos ar ļoti lielu smagumu pakrūtē, sapratu, ka baigi stulbi un ka laiks tomēr parūpēties par sevi, tāpēc sagaidīju, kad mūsu šoferis atvedīs biedrus un atbraucu atpakaļ uz rīgu. tāds kā drudzis, tāda kā saaukstēšanās, milzīgs klepus un iesnas, saslimt jūlijā vienmēr liek justies kā tādam dieva nepieņemtam radījumam, tāpēc tagad sēžu mājās ar tēju un skatos star wars.bet nu galvenā atziņa laikam ir tāda, ka eiropa ir mazāka, nekā man likās. un tas ir gan labi, gan biedējoši vienlaikus, jo pēkšņi everything un every place matters. |
running to stand still
July 20th, 2014
01:28 pmtas, ko es gribēju vakar pierakstīt, bet nebija spēka, un tagad beidzot ir spēciņš, jo esmu nogulējusi 10 stundas savās mājās, gultā ar Līvas kaķi, iedzērusi kafiju un izklepojusi iekšas ārā, kā arī atklājusi sev Future Islands, paldies draudziņam, kurš mani aizvilka uz viņu koncertu, tas bija lieliski, un tagad skatīšos the big heat un dzeršu gripofleksu un cita veida ķīmiskas kombinācijas, lai būtu stipra un vesela. lai nu kā, dzīve ir tik ļoti, ļoti, ļoti neticami random, tam reizēm nav vārdu, vai arī vienkārši man ir kaut kādas īpašas antenas un īpaši starojumi, nezinu, ka es tās random lietas piesaistu. tātad, mans lielākais atgadījums pēdējā nedēļā bija tas, ka piektdien vakarā pēc elbow koncerta es pazaudējusi kasparu un gāju jau gulēt, bet izdomāju pa ceļam apsēsties un uztīt cigareti, kamēr vēl skan pēdējās papilddziesmas. apsēdos aiz kādas kompānijas, sāku skatīties, sapratu, ka tas čalis ir kaut kur redzēts, līdz man pieleca, ka tas ir olafs, mans draudziņš no amst., ar kuru mēs vienu gadu mācījāmies kopā vienā universitātē un reizēm mēdzām drūmi iedzert (var iedzert priecīgi un reizēm vajag iedzert drūmi, un ir tik svarīgi, ka ir cilvēki, ar kuriem tu vari drūmi - un nevis depresīvi - iedzert kaut kādu sliktu dziru). tas bija mazliet random, bet ļoti skaisti, un kaut kādā mērā gaidīti, jo es zināju, ka viņš būs šeit, bet vienalga satikt tādus cilvēkus vēlu naktī tumsā milzīgā masu pasākumā ir diezgan lieliski un diezgan negaidīti. un tad pēkšņi man uzliek roku uz pleca kāds cits, un es pagriežos, un tā ir Sandra, mana mīļā Sandra, ar kuru es dzīvoju kopā divarpus mēnešus Amsterdamā, ļoti, ļoti troubled meitene no Zviedrijas, kura ir ļoti jauka, bet ar kuru regulāri notiek sliktas lietas. un tas ir tāds randoms un tāda maģija, es nesaprotu, joprojām nesaprotu, kāpēc viņa tur bija, es nebiju viņu satikusi kopš pagājušā jūlija, kad mēs mēdzām sēdēt uz dīvāniem kāpņutelpās kojās un tusēt bulku, kamēr visi vācās prom.Sandra ievācās manā blakusistabā 2012. gada janvāra beigās, mani neviens par to īsti nebrīdināja, un es atceros, ka biju ļoti pārsteigta, ka viņa tur pēkšņi parādījās. mūsu pirmā saruna bija tāda, ka hi, nice to meet you, I'm actually planning on moving out any time soon, jo tas bija divarpus nedēļas pēc R. nāves, un es pamazām sāku plīst pa gabaliņiem, un kaut kā mēs abas tajā laikā bijām ļoti ieplīsušas, viņai savukārt bija problēmas ar apreibinošām vieliņām un sliktiem vīriešiem, un tad kaut kā tos divarpus mēnešus mēs abas tā kā kārpījāmies un mēģinām viena otru pabalstīt, katru vakaru dzerot rozā vīnu no lielām, skaistām glāzēm un stundām ilgi runājot. viņa regulāri mēdza braukt uz ikea pēc konfektēm un saldētām kotletēm, es savukārt tajā laikā biju pārgājusi uz pilnīgi sliktu ēdienu, un kaut kā tā. un tad es izvācos un pārcēlos pretī meind., ar kuru uzreiz sapazināmies un kļuvām par labiem drugāniem (tikko sapratu, ka atšķirība starp draudziņu un drugānu ir tāda, ka ar draudziņu tu uzvedies pieklājīgi, patērē lietas tikai no skaistiem traukiem un nelamājies, vismaz ne pārāk daudz, bet ar drugānu vari mierīgi sēdēt stūrī, ēst saulespuķu sēklas un dzert alu no 2litru plastmasas pudelēm). un piektdien naktī mēs ar Sandru aizgājām patresīt pie just blaze, un viņa man stāstīja, ka viņai tagad ir daudz labāk, viņa vairs nelieto tik daudz vieliņu un ka viņai mūsu - mana gada - pietrūkst, jo mēs bijām riktīgi forši, bet tagad universitāte ir mainījusies, un dažādu jocīgu, talantīgu un kosmopolītisku cilvēku vietā tur ir nīderlandiešu džeki ar kilogramiem matu želejas uz galvas un nīderlandiešu meitenes, kuras brauc ar motocikliem un kuru vecāki dzīvo oud zuid. a boring bunch, kā viņa teica. nu lūk, un kaut kā šī tikšanās sasaucās ar to, ka saņēmu ziņu no depaul university, kur iesniedzu dokumentus, ka esmu uzņemta un tā, viņiem tur ir tāds digital cinema departaments, kurā es tomēr kādu laiku vēl nemācīšos, jo tagad atcēlu savu pieteikumu, jo kaut kā gribas palikt rīgā kādu laiku. un tad, kad sāk pietrūkt tās plašās pasaules, es sarakstos ar arābu filmmeikeriem no libānas vai ar markusu, kurš nu jau ir taizemē, vai arī ar aizj. mīļoto, kurš oktobrī pārceļas uz kanādu, un man tā patīk tā visu viņu kustība un tā sajūta, ka kaut kā mēs visi esam kopā. un tad, kad ir tādi MH17 gadījumi, viss ir daudz, daudz sāpīgāk, jo konkrēti šajā gadījumā reisā varēja būt draugu vecāki, bijušie skolasbiedri un citi cilvēki, kurus es vai nu pati pazīstu, vai arī par kuru eksistenci es droši zinu, un tad tie globākie fuck-up'i un katastrofas kļūst daudz, daudz personiskāki, un pasaule ir daudz trauslāka. jo lielāka pasaule, jo vairāk trūkst elpas, man ne pārāk patīk citēt Kasparu Dimiteru, bet šis teikums ir pārāk precīzs, lai to ignorētu. tāda, lūk, mana svētdiena, ar domām par to, kādā tīkliņā mēs dzīvojam un cik trauslā diegā viss karājas. |
Powered by Sviesta Ciba