12/29/17 10:52 pm - milzu atskaite par 2017man ļoti patīk atskaites, kopsavilkumi un citi tāda veida apkopojoši notikumi. un tāpēc, īsi sakot, varu vien nopūsties par to, kāds šis ir bijis neticams un grūti aptverams gads.protams, protams, cilvēks tāda interesanta radībiņa, kaut kā visvairāk mācāmies no tā, kad ir gājis ļoti, ļoti slikti, liekas. un šis gads ir bijis tāds, par kuru liekas - tur vienlaikus bija trīs, četri gadi iekšā. es šogad ļoti, ļoti, ļoti daudz raudāju, es raudāju autobusos, trolejbusos, tramvajos, lidmašīnās, vilcienos, taksometros, uz velosipēda, pie bāra letes un aiz bāra letes (trū story, vienreiz nejauši uzliku 'ne to' albumu, kas visu atrāva vaļā un ko mēs klausījāmies kaut kad sen, sen, kad bijām vēl ļoti laimīgi), es vienreiz gāju ārā no "Nebeidzamās dzejas", jo tik ļoti iedūra kaut kur iekšā, ka gāju ieslēgties tualetē drusku pakaukt, raudāju visos savos darbos, liekas, vienīgi neesmu raudājusi vēl akadēmijā cita starpā. bet tai pašā laikā es šogad ļoti, ļoti daudz dejoju un smējos, vienreiz, piemēram, es dejoju pie tā paša nelaimīgā krievu hiphopa kaut kur Lietuvā kādas šosejas malā, kad braucām atpakaļ no Viļņas festivāla nr. 2, es dejoju shady bāros un es dejoju bāra darbā, reizēm pat aizvērām bāru ātrāk un vienkārši laidām dančus. iemācījos ar Anastasiju viņas skolas deju rutīnu pie Thriller, dejoju ar mazāko brāļa meitu mašīnā, dejoju no rītiem, lai iesildītos pirms saviem hiit vingrinājumiem, un dejoju muzejā. un jā, it sevišķi pēdējās dienās esmu atsākusi ļoti daudz plēst jokus, dažus smieklīgus, dažus - ne pārāk. bet tam nav nozīmes. it kā lielos vilcienos nekas daudz nav mainījies, bet iekšā, liekas, viss ir kaut kā citādāk. dzīvoju turpat, strādāju (+/-) turpat, tikai tas bārs nācis daudz nopietnāk klāt. joprojām turpinu sakost zobus un cīnīties ar doktorantūru, iestājos partijā. man joprojām ir divi kaķi, tiesa, citi - Matejiņa zaudējums bija viens no šī gada lielākajiem bēdu stāstiem, jo nav viegli un forši iemidzināt *savu* kaķi hepatīta dēļ, kad pat dr. Fj saka, ka zinkā, nebūs. bet tagad man ir Bo, un viņa vakar sāka kauties ar veļasmašīnu, un Serjožiņam arī ir priecīgāks prāts. beidzot izremontēju dzīvojamo istabu un gaiteni, pamatdarbā arī pārbīdīju, liekas, pāris kalnus un izstūmos cauri pāris adatas caurumiem (ko darīt tad, ja tulks prasa tādu summu, kādas nav, par titru sagatavošanu? visu pieraksti un sagatavo pats, bet paredzēto naudu samaksā korektoram), darbā nr. 2, izmantojot brīnišķīgo, brīnišķīgo kolēģu tīklu un aizmuguri, varēju turpināt strādāt pie projektiem, kuri man rūp, un arī sasniegt jaunas virsotnes, uzstādīt jaunas latiņas un nokļūt pie jaunām, cita līmeņa problēmām. un nepagurstoši priecājos par to, cik man visās manās darbavietās ir neatsverami lieliski kolēģi. un vēl es, protams, šogad izšķīros un nokrāsoju rudus matus, uzsāku un pārtraucu visādas fitnesa programmas, bet šobrīd esmu palikusi pie body boss, so far so good, un rīt ar ST iesim uz kačalku, jo kopā jautrāk un sen neesam tikušies. disciplīna brīžiem pieklibo, bet tas viss ir labojams, un šogad arī visus intensīvākos periodus, tas ir, sept.-nov. pārdzīvoju bez lieliem sarežģījumiem. piedalījos konferencēs, biežāk nekā gribētos jutos kā absolūts impostors, rakstīju mazāk, nekā gribētos, bet to arī nākamgad labosim. vēl man bija pirmais randiņš, kurā džeks man nesa nevis puķes (liekas, man neviens nekad nav nesis puķes), bet gan manu mīļāko aliņu, un cits randiņš, kur džeks man nesa kilogramu melleņu. joprojām ir, kam rakstīt trijos no rīta, kad sažņaudzas sirds un krūškurvis savelkas čokurā, un paliek grūti elpot, un joprojām ir cilvēki, kuru zvanus es celšu jebkurā diennakts stundā. tā ka no vienas puses, nekas daudz nav mainījies, no otras - viss ir ļoti, ļoti mainījies. biju vienās kāzās, diemžēl arī vienās bērēs. liekas, nevienās kristībās gan nē. un visskumjākais, liekas, tomēr ir saprast, cik es biju ļoti, ļoti nelaimīga un cik ļoti to biju normalizējusi. pieņēmusi kā pašsaprotamu, tāpēc arī no tā atiet un no tā izveseļoties ir daudz ilgāk, nekā gribētos. bet tā taču nedrīkst būt, un nākamreiz ir jāvar labāk. un tiešām, liekas - gadi ir bijuši visādi un ārprātīgi, bet šitik dziļš, neprātīgs un pārbāzts gads nebija bijis, liekas, kopš 2012. gada. un, protams, tas viss uz labu. varbūt es tomēr tagad to visu salikšu sakarīgās kastītēs un skaidri nodefinētos teikumos un tiešām kļūšu par skaidrāku, sirdsšķīstāku un smalkāku dvēseli. vai arī palikšu arvien vairāk awkward, kas to lai zina. bet, mīļā ciba, man īsti vairs nav bail, vai vismaz nav bail par to, par ko vienmēr ir bijis bail. nu, tas ir, man ir bail no daudz kā jauna, man ir ļoti bail no tā, ka es neatšķiru, kas man nāk par labu un kas mani salauž, bet es arī zinu, ka nākamreiz būs daudz, daudz labāk. īsi sakot, 2017. ir bijis ļoti, ļoti, ļoti pilns gads. tāds, kurā iekšā ir daudzi citi gadi, liekas. bet arī tāds, kas sākās un beidzās visnotaļ laimīgi, tiesa, pilnīgi atšķirīgu iemeslu dēļ. un tāds, kas pilnīgi iznīcinājis kaut kādu komforta zonas konceptu manā dzīvē un licis drusku pamainīt prioritātes. nākamgad mācīšos veselīgu egoismu un žonglēt ar vēl divām papildus bumbiņām (jo ar to visu, kas jau ir manā dzīvē, protams, nav gana). un, kaut arī šobrīd ir tā, ka paniski lasu horoskopus 2018. gadam, lai tikai izlasītu kaut ko par to, ka viss būs labi, arī pati zinu, ka drošvien jau viss uz labu. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
12/9/17 02:21 pm( 2017 pirmajos teikumos ) |
12/30/15 04:41 pmatcerējos, ka man ir tāds paslepens tags cibā, kas saucas cinematic moments. nu tad varbūt 2015. gada kopsavilkums ir jātaisa kā šādu kinematogrāfisko momentu apkopojums, jo nekam citam man joprojām nav spēka.( 2015 )
|
12/2/15 11:54 ampirmie teikumi, kas ir teikumi, nevis citātu vācelītes. |
12/29/14 04:34 pmman ļoti patīk dažāda veida apkopojumi un atskaites, tāpēc gada beigas vispār ir man ļoti priekpilns periods, jo es varu mierīgu sirdi vienkārši atcerēties lietas un tās salikt pa kastītēm un atslēgvārdiem. kopš pagājušajā gada savu gada atskaiti taisu šitādu, tā salīdzinājumam šo to no iepriekšnoteiktā neesmu izdarījusi, bet nu neko, tāda dzīve. vispār domāju par to, ka jāizdomā kaut kāds labāks veids, kā sev uzlikt mērķus, jo mērķu izvirzīšana ir gan motivējoša, gan demotivējoša, jo galu galā daudz kas nesanāk, it sevišķi šajā industrijā, kur cilvēki reizēm neatnāk uz pašu sarunātām lekcijām, jo aizdzeras, vārdsakot, ļoti daudz kas ir atkarīgs no citiem, un vispār. bet nu ko tur daudz, 2014. gads pāris teikumos, plusiņos un mīnusiņos. vispār, lielos vilcienos un mazākos tramvajos, 2014. gads man bija diezgan lielisks gads, neskatoties uz to, vai tieši tāpēc, ka daudz kas dramatisks arī notika.ŠOGAD SANĀCA lieliski ceļojumi un tripi gan pa Eiropu, gan mazliet ārpus, kā arī pa Latviju - biju vietās, kur iepriekš, kā izrādās, nebiju bijusi (e.g. Lubāna), kā arī vietās, kur ļoti sen nebiju bijusi (e.g. Baltinava) atradu lielisku darbu, kur pat paplosījos/izplosījos pēc sirds patikas un iegribām kādus 10 mēnešus no vietas, pirmo reizi izbaudot to, kā ir, kad strādā vietā, kurā tev ir absolūta mākslinieciskā brīvība (par to visu, kas notiek pēc tam, parunāsim pēc gada, ja) pirmo reizi dzīvoju viena Rīgā, un pirmo reizi dzīvoju ar Līvu Rīgā - abas pieredzes ir ļoti foršas sāku lielākoties visur pārvietoties ar riteni, kā arī uzkačāju rociņas tā, ka varu uznest savu riteni uz 4to stāvu neaizelšoties gribētos domāt, ka labāk gatavoju ēst, tas ir, es vispār gatavoju ēst, ja. un reizēm pat citiem cilvēkiem! life you so mysterious. bija ciemos visādi draudziņi, meind. un gass included, tādas skaistas pasauļu kopāsalikšanās pirmais tetovējums! astoņi putni! pirmās paškūrētās programmas, kas man pašai bija interesants piedzīvojums, ceru, ka skatītājiem arī pat tulkoju šekspīra fragmentu, jo vajadzēja iepazinos ar lieliskiem, talantīgiem, reizēm garlaicīgiem, reizēm psihiem cilvēkiem. piem., mans somu animators, kurš dzīvo pamestā desu fabrikā, piem., aleksejs un viņa īpašās ballīšu spējas, piem., vladans, ar kuru mums bija īpašs brīdis maija beigās agri no rīta ar picu uz soliņa pēc garas ballītes sapratu, ka projektu rakstīšana ir tāda pati lieta kā eseju rakstīšana, un sāka iet arvien labāk ļoti daudz ārkārtīgi jocīgu, sirsnīgu un savādu ainu, ieskaitot rītus Kosovā, kad ne reizi neatgriezāmies viesnīcā pirms rīta lūgšanu saucieniem, ieskaitot manu vājprātīgo apmaldīšanos Nīderlandes vilcienos aprīlī, sazvērestību ballīšu koncepta izstrādi un realizāciju, un to, ka reizēm mūsu dzīvoklī tiekas cilvēki, lai pārrunātu lietas ar folija cepurītēm galvā, ieskaitot to reizi martā, kad rajona shady bāra dāma man iedeva cepumu sauju, jo es ļoti gribēju ēst, un to, ka mūsu santehniķis, kā parasti, ir pazudis izskatās, ka bulšita tolerance iet mazumā, kas nozīmē to, ka arvien vieglāk paliek pateikt just cut the crap plzzz uzsāku maģistrantūras studijas un. izrādās, ka man tiešām ir dzelzs nervi, un es tiešām varu nākamajā dienā pēc bērēm iet uz biroju un turpināt tikt galā ar citu neizdarības un savas nemācēšanas radītām problēmām. ŠOGAD NESANĀCA satiku mat. tikai vienu reizi, :( :( :( joprojām ar kaķi ir rezervētas attiecības vasīlijs. kaut kādas regulāras uzkāršanās pašdisciplīnas jautājumos, tas ir, pati uzstādu sev noteikumus un pati tos nepildu finansiālais krahs! āāā! joprojām bieži runāju par daudz un iekuļos problēmās joprojām neesmu pabeigusi šalli, ko iesāku adīt Arnyyy vajadzībām, ja nemaldos, 2009. gadā. un vispār, ļoti maz lasu! āāā! NĀKAMGAD APŅEMOS satikt mat. biežāk kā reizi gadā iemācīties šūt nesajukt prātā (vai vismaz sajukt prātā kontrolētāk) pabeigt to šalli nokārtot tiesības ''progresēt savas enerģijas'' ((c) garš narkomāns, kurš regulāri iepeldēja mūsu birojā) produktīvākā veidā - ja reiz es par visu tik un tā sacepos un satraucos, tad labāk tomēr ir sacepties un satraukties par lietām, kur tam ir jēga aizbraukt uz Āziju. bet labāk ar stopiem, tiešām. tās lidmašīnas ir biedējošas. |
12/22/14 12:09 pmpamazām tuvojoties gada beigām, vēlos pierakstīt kādas dienas notikumus, kas, kā liekas, vēl spēlēs būtisku lomu kādu laiku. vārdsakot, sīrupiņ, viena no episkākajām dienām šogad, pats marta sākums, ja nemaldos. diena sākās ar to, ka ar kasp. un kolāti bijām izlēmuši doties buržuju brokastīs uz Ozīrisu, lai galanti iedzertu šampanieti. tā vietā mistiskā kārtā nokļuvām gruzīnu ģimenes restorānā Hačapuri, kur galanti iedzēru baltvīnu un kur galanti un izsmalcināti apēdām kādus gruzīnu gardumus. vārds pa vārdam, hačapuri pa hačapuri, šis dienas cēliens beidzās ar to, ka ar kolāti un abām Līvām malkojām šampanieti kādā vārtrūmē pie miskastēm. pierunāju Kolāti atnākt iedzert tēju pēc tam, ko arī izdarījām, parunājām par džekiem un modi, un galu galā nokļuvām piketā pret Krievijas iebrukumu Ukrainā pretī Krievijas vēstniecībai. protestā satikām dažādus paziņas, ar kuriem nokļuvām krogā, un vārds pa vārdam, alus pa alam, izdomājām, ka jāspēlē pāru spēle: meitenes pret džekiem, mērķis - pārbaudīt, cik labi pārī iekļautie cilvēki viens otru pazīst. likme: 8 stundas neapmaksāta darba, kas, būsim godīgi, ir daudz krutāka likme nekā visas citas likmes, ar kurām esmu līdz šim saskārusies. mēs ar Kolāti zaudējām, tāpēc tagad katrai ir tās četras stundas neapmaksātā darba kaut kā jāatstrādā. es savu pirmo iespēju diemžēl jau nobastoju, kas ir ļoti bēdīgi - palaidu garām lielisku iespēju dalīt vīnu Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības pasākumā Gada vēsturnieks. tāpēc tagad kopā ar Kolāti iesim uz Jaungada balli, kurā atstrādāsim savas stundas katra savā veidā: Kolāte mazgās traukus un uzstāsies ar iepriekšsagatavotu priekšlasījumu par seksuālo dzīvi pirms 100 gadiem, es - lejot šampanieti un uzstājoties ar priekšlasījumu par mēmo kino un paraugdemonstrējumiem no youtube.un, godīgi sakot, šis ir daudz labāks risinājums, nekā atstrādāt savas apsolītās stundas, piemēram, līmējot tapetes. |
12/2/14 12:54 am - satellites lv - pirmais2014. pirmie teikumi (sīrupiņ, man patīk atskaites un kopsavilkumi)janv ja pirmajā janvārī mājās brauc ar trešo autobusu no rīta un ļoti pārguris, jo visu nakti lēkāji pie Roberta Gobziņa un Kolātes disenītes, gads būs labs. febr pēdējā laikā domāju par to, vai būtu iespējams izveidot sarakstu ar lietām, kas obligāti jāuzdod pirmajā tikšanās reizē, lai tiktu kaut kādā skaidrībā. marts kā sabojāt savu pirmo brīvdienu ilgā laika posmā: sākt ņemties ar pretīgiem starptautiskiem līgumiem, lai saprastu, vai man vajag maksāt atlikušo nl vodafone lauztā līguma summu, jo kompānija draud ar to, ka, ja nemaksāšu, tad pie manis nāks melni vīri, kuri prasīs samaksāt īri + soda procentus savai kabatai, bet es esmu izskatījusi līgumu krustu šķērsu, lai redzētu, ka tur nav nekāda punkta par to, ka man ir jāmaksā atlikusī summa līguma pārtraukšanas gadījumā. apr nākamotrdien es iedzeršu kafiju ar Marko, manu bijušo kultūras teorijas, literatūras vēstures un visādu citādu kursu pasniedzēju, kurš sarakstā "vīrieši, kuru dēļ visvairāk esmu raudājusi" joprojām ieņem trešo vietu. maijs tātad šonakt es paliku nakšņot Rotko centra mākslinieku rezidencēs, kas ir daļa no visa lielā centra un ir nenormāli forša vieta, te ir tādas milzīgas velves, patīkami ēnains un vēss, ļoti mājīgi un vienkārši forši. jūn es taču pēc pāris dienām braucu uz Somiju pie sava jauniepazītā animatora, lol my life. jūl un tad ir tā, ka es zvanu risināt lietas, un attopos, ka nejauši esmu uzkrāvusi sev vairāk darbu, nekā pienāktos. aug Laimīgs. sept liekas, šodien uzsākšu studijas jau piektajā mācību iestādē, skaitot no pamatskolas, neskaitot pagāšgada teoloģijas pulciņa avantūru un neņemot vērā to, ka auc patiesībā bija divas izglītības iestādes un mēs bijām mazi losīši starp uva un vu. okt nu lūk, un šodien kaut kā gribas tikai sarauties kamoliņā, savilkt ceļus pie krūtīm un skatīties tālumā. nov lietas, kas ar mani šonedēļ notika pirmo reizi: biedrs aizsūtīja īsziņu bārmenim, lai nomaina mūziku uz to, ko es gribēju. dec jāsaka godīgi, mana jaunā lūpukrāsa ar krāsas nosaukumu pleasure me lūpām liek kļūt par vienīgo un galveno pamanāmo punktu, tāpēc jūtos mazliet pārsteigta katru reizi, kad paskatos spogulī. tā kaut kā, un, kā redzams, jūlijs/augusts tiešām bija laimīgākais periods šajā gadā. ļoti daudz darbu, bet galvenais, ka ļoti daudz arī sarkanu lūpukrāsu un dzīvošanās pa jaunām vietām. |
12/1/10 01:51 pmatzīšos, ka šobrīd aktīvi prokrastinēju, gaidu naudu kontā, lai ietu nopirkt pamatēdienus un zābakus, un joprojām šķaudu un šņaukājos. vienvārdsakot, gads cibā.( arī es, cēzar ) |
Powered by Sviesta Ciba