sākot jau ar gada sākumu, kas bija lielisks un ļoti jocīgs, un tur bija piedzīvojums ar karaoki Rokkafejnīcā, kur piecos no rīta ļoti gribējām dziedāt karaoki, pieteicāmies rindā, bet rinda tika izbojāta, jo pieteicās lauku zēns Andris uzdziedāt kādas Labvēlīgā tipa dziesmas, un tas lauku zēns Andris, protams, bija Fredis. sapratuši, ka netiksim pie tā, ko nu toreiz gribējām dziedāt, draudzene aizgāja uz vilcienu, bet mēs ar D. gājām gulēt. 

tad kaut kad arī tādā pusziemā bija mūsu visnotaļ lieliskais randiņš nakts vidū parciņā, kur kā divi kalendāru sajaukuši sēdējām uz soliņa un dzērām alu, bija kaut kur pie nulles grādiem, bet bija tik ļoti smieklīgi, ka vispār pat nelikās auksti. jo ja reiz ir jātiekas, kāpēc randiņu netaisīt nakts vidū Maskačkā parkā uz soliņa, kad ir auksts 

mūsu skaistais roadtrips uz Tamperi martā arī bija ļoti kinematogrāfisks, ar visiem strīdiem, skaļo rokmūziku, kafijas pauzēm ceļmalās un nemitīgo apmaldīšanos. un atpakaļceļa prāmī bija tik vājprātīgas karaokes iespējas, tur bija arī dzīvā mūzika, grupa, kas spēlēja tādās disko gaismās, un man likās, ka, ja man apnīk visa kuļtūra un viss šis, es varētu iet strādāt prāmju kafejnīcās, jo ja reiz tur ir tādas sarkanas disko gaismas, tad tā vieta ir laba. 

bija arī tā reize, kad man operēja kāju vēnas, salaida narkozi iekšā, es pamazām migu ciet, fonā skanēja Keitija Perija, un es miegaini plānoju, kā varētu satikt Markusu kaut kādās pasaules malās. un tad, kad pamodos, ārsti vēl kaut ko man darīja, negribēju viņus traucēt un izbiedēt, tāpēc darīju to, ko parasti daru, kad nezinu, kā rīkoties, proti, sāku ļoti intensīvi māt un mahāties ar rokām. 

tad bija tas viss vājprātīgais nogurums, neskaitāmas darba stundas, biroja vakari līdz vēlai naktij, no kuras pa taisno uz krogu, mēdzu gulēt soma kreklā, jo viss bija tik ļoti nogurdinoši, bet reizēm jau vajag pasapņot. vājprātīgi strīdi, tekstu blāķi, pārprastas sarunas un birokrātijas labirinti. tas varētu būt tāds kinematogrāfisks brīdis, kas tiek ļoti ātri iezīmēts un kuram tiek ātri pārskriets pāri 

izņemot, protams, to skaisto pēcpusdienu, kas jau kļuva par saulrietu, kad iebraucām jūrā ar airu laivu, lai iedzertu vīnu, tas bija labākais vīns, un tā bija labākā jūra šajā gadā. sēdējām, šūpojāmies viļņos un klausījāmies Šostakoviču, bet pludmale bija mežs, aiz kura draugi sāka par mums satraukties. 

roadtrips Itālijā, tas episkais strīds par dillēm un pētersīļiem, mans mīļais, mīļais mat., kurš joprojām mazliet mulst par to, ka esmu kaķi nosaukusi viņa vārdā. ļoti skaistas dienas ar vīnu, ar draugiem, ar picas pārēšanos, kas loģiski noved pie tā, ka turpat uz balkona Itālijas naktī ir jāmēģina nodarboties ar jogu, līdz tev paliek tik slikti, ka tomēr nevari vairs pakustēties. ļoti daudz smieklu, ļoti daudz nostalģijas, ļoti milzīga mīlestība pret draugiem, kuri dzīvo citās pasaules malās, bet ar kuriem jau piecus gadus esam uz viena viļņa. 

vēl no vasaras naktīm jāpiemin tā, kad ar krustvecākiem Latgales dziļumos gājām pirtī, bija milzīgs, milzīgs mēness, krustmāte man deva linu dvieļus, un es gulēju linu palagos, no rīta pāri tiem lielajiem laukiem bija tāda migla, kāda tā ir tikai augusta beigās, kad pamazām pielec, ka jā, vēl viena vasara beidzas, vēl viens periods ir pārgājis.

baltā nakts, festivāls, konkurss, tās visas lietas bija tik skaistas, un tagad, kad beidzot ir noskrējies, es varu arī papliķēt sev pa plecu un beidzot pateikt, ka good job, nevis vairs ieciklēties uz fakapiem. 

un visa nejaušā tikšanās pieredze ar Danielu, tas jau ir atsevišķs kinematogrāfisks pavediens, kas, ļoti ceru, nav beidzies. kā filmās būtu banāli teikts, bet kaut kā tā viss arī likās, ieskaitot mūsu cigareti Ženēvā pie ezera, neskaitāmās nejaušās saskriešanās Rīgā un pats veids, kā iepazināmies, proti, viņš bija ienācis muzejā, un mēs aizpļāpājāmies. 

skaisti brīži, kas izceļas, ja fons ir nemitīgs darbs, sēdēšana līdz trijiem naktī, lai saliktu datus atbilstošās tabulās, lai kaut kur vispār nonāktu, nemitīga dzelžainā tvēriena trenēšana, nemitīgs cīkstiņš, lai tevi uztvertu nopietni, gan pats, gan citi. kapeiku skaitīšana, kas dzīvē ir krietni nomācošāka nekā filmās (newsflash, hahahhhh), tas nebeidzamais remonts, panikas lēkmes ik pa brīdim, kad liekas - a nahuj, kāpēc es toreiz nepārcēlos uz Čikāgu, kad mani tur gaidīja ar atplestām rokām, bet kaut kā pagaidām it all kind of makes sense. un ar to pagaidām pietiek. 

un kamēr es te par šo domāju, mēģinot piefiksēt savus atmiņā paliekošākos šī gada brīžus, youtube sāka spēlēt trevor hall - other ways, šausmīgi banāla dziesma, kas tomēr ir viena no sirsnīgākajām dziesmām, ko zinu, un jā, mazliet miers. visas krīzes, kas šogad ir bijušas, un to tiešām nav bijis maz, ir bijušas kaut kā pārvaramas. visi sūdi, kas notikuši, arī laikam paliek kaut kur aizmugurē, jo, ja ir visādi skaisti brīži, tas palīdz salikt notikumus kontekstā un perspektīvā, un visu paskatīties no tādas viegli distancētas un neieinteresētas pozīcijas, jo viss nāk un aiziet tālumā, un sākas viss no gala. 

tātad galvenais uzdevums nākamajam gadam ir vairāk domāt par kosmosu un mūžību, bet ne pārāk daudz, jo tad savukārt pazūd jebkāds cits konteksts. bet nu jā, uz kosmosa un mūžības fona tādas lietas kā resnums, tievums, nokavētas tikšanās un mandeļu piens, kam vienmēr beidzies termiņš, makā svilpojošais vējš un mūžīgā (un nereti nepamatotā) vientulības sajūta ir sīkums. we are stardust, we are golden, we are billion year old carbon. un tā laikam ir tā labākā lieta, ko šogad esmu sev ļāvusi iedauzīt galvā. kaut arī, protams, tas nenozīmē, ka vairs neceļu brēkas par sīkumiem te un tagad. bet tās jau tādas izklaidējošas drāmas, lai dzīve nekļūtu pārāk garlaicīga.