running to stand still

un vispār es pēdējā laikā ļoti daudz staigāju ar kājām, maz skatos filmas, daudz patērēju alkoholu un nenormāli daudz runāju ne pa tēmu, kas pamazām sāk sagādāt problēmas. kaut kad vienreiz izdomāju, ka vajadzētu uztaisīt t-kreklu ar diskleimeri, ka es runāju neatkarīgi no sevis, jo ļoti bieži ir tā, ka es kaut ko stāstu, kaut ko baigi izrunāju, bet to pat pēc tam neatceros un nekādi nevaru saprast. vārdsakot, mazliet haoss galvā un prātā, un ļoti pasliktinās atmiņas spējas: visu sāku atcerēties saistībā ar kaut ko citu, teiksim, kaut kādām kustībām, smaržām, gaismām, bet ļoti slikti atceros cilvēkus un to, ko kurš man ir teicis. diezgan drausmīgi, ja godīgi. ceru, ka tas saistīts ar kaut kādu prāta pārpūli, nevis kaut ko neatgriežamu. tāda runāšana par lietām, ko pēc tam neatceros (no otras puses, tas notiek regulāri arī skaidrā, tā ka tur ir kaut kādas citas problēmas apakšā), kādā brīdī var kļūt par nopietnu problēmu. jo vispār ir tā, ka es jau kādu laiku mēģinu saprast to, kāpēc es tik vienkārši un bezceremoniāli varu visiem izstāstīt savu dzīvi no sākuma līdz tagad, kāpēc es tik daudz runāju un pierakstu, un man liekas, tas viss ir saistīts ar to brīdi ap r. laiku, kad man bija 14, kad viss bija tik nenormāli nesaprotams un savāds, ka es vienkārši visiem par to stāstīju, kaut kādā veidā mēģinot salikt tos visus notikumus sakarīgā secīgā ķēdītē. un varbūt tieši tāpat joprojām arī ir, ka es vienkārši runāju, lai saliktu domas un notikumus vienotā ķēdītē. 

un vakar, ejot pusdesmitos pēc dienišķās maizes un tomātiem, beidzot sapratu, par ko reiz runāja implozija saistībā ar to, kā dzīve centrā maina tavu uztveri. jau kopš amst. laikiem pārtikas iepirkšanu vienmēr atlieku uz pēdējo brīdi, tāpēc parasti eju uz veikalu īsi pirms tā slēgšanās, kas centrālstacijas rimi gadījumā vispār ir lieliski, jo tā ir pusnakts. tad gan ir nereti sapuvuši tomāti un tukši plaukti. bet nu vakar tātad izgāju ap pusdesmitiem tādās mājasdrēbēs un mājas izskatā, un likās tik pārsteidzoši, cik centrs bija pilns - tur visādi cilvēki, visi smuki saposušies, visi tik grezni. mazliet pārsteidzoši. 

un vispār, kopš Līvai atbrauca kaķītis un es esmu atvedusi teju visas savas lietas, šī vieta tiešām liekas kā mājas. jo man mājsajūtai, kā izrādās, vajag nenormāli daudz lietu, savukārt Līvai vajag kaķīti. 

rīt Līga brauks uz amst., kur viņa tiksies ar mat., kuram es savukārt gribu aizsūtīt kaut ko nenormāli mīļu un jauku. tikai nekādi nevaru izdomāt, kas tas varētu būt. 

mani, liekas, nekad nebeigs pārsteigt tas, kā cilvēki apzināti lec uz ecēšām, kaisa sāli brūcēs un iziet uz konfliktiem. es to arī daru, jā, un es to nesaprotu, bet tādas pēdējos mēnešos bija mūsu attiecības ar mat., mēs strīdējāmies katru dienu un tā bezjēdzīgi, pilnīgi bez kaut kāda iemesla, vienkārši tāpēc, lai viens uz otru kliegtu. viņš vienmēr teica, ka to vislabāk aprakstīja dostojevskis savā underground man, kur viņš sākumā saka, ka I'm a very spiteful man, es pat nezinu, kāpēc to zinu tikai angliski, nevis latviski vai krieviski, bet tā nu sanācis, un mat. vienmēr ar to mazliet tā kā attaisnojās, sakot, ka i'm a spiteful man, you know that. un kaut kā tas reizēm aiziet tādā dimensijā, ka tu apzināti sāc otram brukt virsū no nekā un par neko, tev vienkārši ir stulba diena vai kaut kas nenotiek tā, kā tu to gribi. piemēram, man tikko pa telefonu pateica, ka mans viedoklis tā kā neskaitās kopš tā brīža, kad es aizgāju strādāt uz kazino, kas ir, iespējams, stulbākā frāze, ko esmu dzirdējusi nedēļas laikā, tā ir tik stulba, ka nevaru saprast - tur vajadzētu reaģēt vai nē, un vienkārši interesē, kāpēc reizēm tādas lietas ir jāizmet. no otras puses, šis pats cilvēks man reiz teica, ka man ko pārdzīvot par r. nāvi, jo man taču tagad ir mat., pēc šī gan es ar viņu četrus mēnešus nerunāju. nu lūk, un mani ļoti interesē tas iekšējais stāvoklis, kas tev liek uzbrukt draugiem, tuviem cilvēkiem, kuru dēļ tu esi gatavs iet caur uguni un ūdeni - un tas nav tikai tā, vārdi, es to zinu, jo šie cilvēki ir bijuši manā dzīvē gadiem ilgi, bet reizēm vienkārši aiziet ciet, un tu sāc sāpināt vietās un veidos, par kuriem esi drošs, ka sanāks. mani šis ļoti fascinē, jo kaut kā liekas, ka tas ir viens no cilvēku galvenajiem trūkumiem, tā nespēja, negribēšana apstāties, kad zini, ka vajadzētu paklusēt, jo ļoti labi apzinies, ka tas, ko pateiksi, var būt draudzības beigas, un tomēr tu to dari. nevis tāpēc, ka tā ir kaut kāda nepieciešama smaga patiesība, bet tāpēc, ka tev vienkārši gribas pamēģināt kādu sāpināt, tas ir vienīgais, kā es to varētu izskaidrot.

bet es atbraucu pie vecākiem pēc jakas, izvedu dukšus pastaigā pa rajonu, visas ielas sasalušas un slidenas, baigi traki. vecāki aizbrauca uz jelgavu skatīties skulptūras, es arī gribēju, bet liekas, ka nav laika un viss deg, tāpēc neaizbraucu. kārtējo reizi pie vecākiem satiku mūsu dzīvokļa saimnieku Andri, kurš dzīvo kaut kādā paralēlā pasaulē, kur viss notiek pašplūsmā, tas ir tik lieliski. viņš jau mēnesi mums mēģina dabūt rokā santehniķi, bet santehniķis jau mēnesi ir ceļā no Vācijas, tas viss ir tik lieliski, man visu laiku gribas ķiķināt, viņu satiekot, bet tādā ļoti labā un pozitīvā ziņā. un tad vēl mēs šodien iesim piedzīvojumā uz čiekurkalna ūķi, ceru, ka būs tā vērts. tas viss tā, ikdienas ainiņas.

un vēl es visu laiku gribu pierakstīt vienu ainu no pagājušā gada, kura mani mazliet vajā, tāpēc mēģināšu to izrakstīt ārā. 2013. gadu es sagaidīju ar divām draudzenēm Bostonā, viena no viņām bija 19gadīga, tāpēc mēs nevarējām iet uz klubiem (tā ir, ja draudzējas ar malaļetkām, bļin), un tāpēc mēs galu galā bijām kaut kādā studentu mājā pilsētas nomalē, kur mēs ieradāmies krietni pēc pusnakts, visi jau bija piedzērušies un gāja mājās, un mēs tikai vēl sākām ballēties. un kaut kādā brīdī mana draudzene marija bija pagrabā uz dīvāna ar čali, kuru, iespējams, sauca dominiks, vai arī mēs tikai izdomājām, ka viņu sauc dominiks, mana otra draudzenīte bija kaut kādā istabā, kārtojot attiecības ar čali, kuru visi sauca par triscuit, bet kura īstais vārds, liekas, bija dāvids un kurš viņai nenormāli salauza sirdi, tik ļoti, ka viņa cēlās piecos no rīta un gāja raudāt savā viesistabā, un es biju tikko pamodusies, pienācu viņai klāt un savā pusnomoda aktīvajā priecīgajā balsī prasīju whatcha crying about, un viņa tik ļoti smējās, ka beidza raudāt. bet tonakt viņa kaut kur risināja attiecības, un es biju palikusi viena ar daudziem studentiņiem, man kāds bija iespiedis rokā tamburīnu, un mēs visi spēlējām mūziku, bet tā bija tāda dzēruma improvizācija, ka nekas labs tur noteikti nebija. un tad kaut kādā brīdī mēs sapratām, ka vajadzētu braukt gulēt, triscuit mūs veda mājās savā krutajā melnajā mašīnā, es sēdēju aizmugurējā solā, skatījos uz pilnīgi tukšo pilsētu un pirmo reizi mūžā piedzīvoju tādu nenormālu prāta stāvokli, kad vienīgais, kas likās adekvāti tajā brīdī, bija sākt repot, ko es arī darīju. līdz pat šai dienai neesmu sapratusi, kāpēc reizēm tik ļoti aiziet ciet, ka vajag sākt repot (tā ir bijis vēl vienu reizi pēdējā gada laikā), bet ir interesanti zināt, ka reizēm mans prāts par vienīgo adekvāto izpausmes līdzekli atzīst improvizētu repu. 

bet nu labā ziņa ir tāda, ka es šodien ļoti veiksmīgi pati apgriezu sev čolku. domāju, ka rezultāts būs tāds pats kā tad, kad biju 12 gadus veca un tik tizli nogriezu čolku, ka pēc tam mēnešiem ilgi ar sprādzītēm slēpu čolku. bet tas tā. mazie prieki, kad kaut kas tomēr izdodas.

bet vispār es gribēju pierakstīt kaut kādus ceļojuma iespaidus, lai to visu izrakstītu ārā un ietu tālāk, bet kaut kā pagaidām nesanāk. vienīgais, ko uzreiz varu pierakstīt, ir atgadījums uz prāmja atpakaļ no Londonas uz Amsterdamu, kad es bēdīgs (jo prom no Londonas un mar) pusdivos naktī staigāju apkārt pa prāmi un savā nodabā grīļojos, jo prāmis tā līgojās, ka šķita - esmu piedzērusies, un tad es nejauši dzirdēju sarunu starp kundzi gados un kādu prāmja darbinieku, kuri mēģināja atrast kopīgu valodu, bet kundze nerunāja angliski un franciski, un tieši brīdī, kad es gāju garām, viņa prasīja darbiniekam, vai viņš runā latviski vai krieviski. es apstājos un laipni iesaistījos sarunā, patulkoju no vienas puses uz otru, kundzei bija slikti ap dūšu, bet jūrasslimības zāles, kā izrādās, iedarbojas tikai divas stundas pēc to ieņemšanas brīža. nu jā, un tad mēs mazliet papļāpājām ar kundzi, līdz vajadzēja iet atpakaļ uz autobusu un braukt tālāk. kundze, kā izrādās, visu mūžu strādājusi Rīgā prokuratūrā, tāpēc es viņu iztaujāju par padomju tiesu sistēmu un to, kā tā atšķiras no LR tiesu sistēmas, es vienmēr naktīs palieku ļoti runātīga un zinātkāra, ja man ir jāmēģina palikt nodomā. tā nu mēs sirsnīgi papļāpājām un tad šķīrāmies, es kāpu megabusā uz Amsterdamu, kur ierados ap desmitiem rītā un gāju uz mat. ļoti auksto māju gulēt, līdz viņš pats pārradās mājās un mums bija aukstas pusdienas, un kundze brauca uz Rīgu, jo viņai negribējās lidot, tāpēc pamēģināja braukt ar autobusu. un tad, kad es, tāda runātīga un iekarsusi, iekāpu savā autobusā un gāju sēsties savā vietā, nabaga kaimiņš dabūja trūkties, jo es tik ļoti gribēju runāties, ka mēs arī kādu stundu parunājāmies. tā nu es iepazinos ar inženieri no Birmingemas, kurš brauca ciemos pie draugiem Amsterdamā, bet tas arī viss, ko par viņu uzzināju, viņš nebija ne uz pusi tik runātīgs kā es. 

es nezinu, kas tas ir, bet reizēm es vienkārši runāju un runāju, jo man to ļoti vajag.

nu jā, un tā mat. vectēva māja vispār jūk ārā, un neizskatās, ka lietas uzlabosies, jo kopš vectēva nāves viņa bērni viens ar otru nerunā. tik savādi un mulsinoši, ka spītība un gadiem krāts aizvainojums bloķē cilvēku saprašanos kopīga mērķa vārdā, tb, lai saglābtu māju.