esmu atradusi savu mīļāko vietu mājā, kas ir otrā stāva lielajā istabā, kur tēvs ir iekārtojis skaņu un montāžas studiju, un šeit ir tāds lielisks dīvāns, uz kura var vienkārši izgulties un rakstīt stundām ilgi, bet tās stundas īsti nesanāks, jo tūlīt mājās būs brālis ar ģimeni, un tad visi atkal kliegs un savstarpēji sazināsies tikai paceltās balsīs, bet tas nekas, jo, ja viss būs labi un visi sadosies rokās, lai mums palīdzētu, ar februāra pirmajām dienām ar Līvu uzsāksim kopdzīvi jau otro reizi. vēl es mēģinu rakstīt pieteikuma vēstules un citus rakstu darbus, bet paliek grūti, jo pēdējo nedēļu, kopš esmu uz slimības lapas, lietoju antibiotikas un citus labumus, kas tik ļoti dolbī, ka nevaru vispār padomāt. pamazām gan paliek labāk, vismaz skaidrāks prāts un mierīgāks miegs, bet joprojām ir milzīgs apmulsums un milzīga putra galvā. tas tā. un vēl es šogad dāvanu vietā veidoju primitīvus video-fotogrāfiju slaidšovus ar dziesmām, kas man asociējas ar konkrēto cilvēku, un es parīt braukšu pie vecmammas, kur būs lielā radu kopāsanākšana, un mēs visi draudzīgi pārēdīsimies un liksimies zem eglītes, un būs visas manas stāvoklī esošās māsīcas, un visi mani mīļie, mazie brālēniņi.
un vēl es šobrīd lasu Ghostwritten, ko uzrakstīja David Mitchell, tas pats autors, kurš uzrakstīja Cloud Atlas. un man ļoti patīk tas, ka šī ir viņa pirmā grāmata un ka tur jau parādās tas pats princips, jo viņš saprot to, ka mūsdienu cilvēks un mūsdienu pasaule vairs sen kā neietilpst tajā klasiskajā naratīvā ar sākumu un beigām un ka vienīgais veids, kā kaut ko vispār var pateikt, ir to nepadarīt par vienu izolētu stāstu, bet ielikt kontekstā, ielikt starp citiem stāstiem un paplašināt laikā un telpā. citiem vārdiem sakot, man ir jauns mīļākais rakstnieks, un Marko par to būtu ļoti priecīgs, jo viņam DM arī ir viens no pēdējā laika mīļākajiem autoriem.
bet vispār ir tā, it kā es pamazām atmostos no gara miega, jo tās antibiotikas tik ļoti nodolbīja pēdējās dienās, ka es teju neko neatceros. kaut kāds trakums.