pirmo dienu pa nedēļu atpakaļ birojā, tagad atceros, kāpēc izdomāju, ka vairs šeit īpaši bieži negribas nākt: pārāk daudz cilvēku, pārāk skaļi un kaut kāds haoss, kaut arī it kā noderīgi. turklāt kāds visu laiku kaut ko dara ar manu datoru, kā rezultātā programmas strādā jocīgi, visu laiku stulbi pop-upi un it kā bloķētas, bet tomēr redzamas kazino reklāmas katrā lapā. in other news, esmu izdomājusi, ka pietiek tusēt bulku, jāietur pāris dienu pauze sociālajās aktivitātēs un jāiet tikai uz kino, nevis bāriem. vakar pirmo reizi kopš jūnija sākuma biju kinoteātrī, tas bija diezgan lieliski, kaut arī filma, two faces of January, bija diezgan, nu nezinu, saraustīta. līdz galam nepārdomāta, bet ar ļoti fizisku efektu, tas, ko varētu nosaukt par visceral cinema un ko es kādreiz gribētu papētīt. tas efekts, ko ekrāns rada, tevi tā kā ievelkot fiziski ar visām maņām un liekot justies tā, ka tas notiek ar tevi. bet tai pašā laikā tas nav tas pats point of view efekts, kas savukārt pārsvarā ierobežo to skatīšanās pieredzi tikai uz vizuālām maņām. zemsvītras piezīmes puspabeigtos teikumos par to, kā dažāds kino mani dažādi fiziski ietekmē. speaking of which, vajadzētu vēlreiz noskatīties Pi, vēlams uz lielā ekrāna, lai saprastu, kāpēc tā filma man liek justies fiziski slikti: ļoti satrauktai un tramīgai. 

bet vispār pirms kāda gada izdomāju, ka, ja reiz ir heartbreak, tad var mierīgi būt arī brainbreak un spiritbreak, es šobrīd laikam piedzīvoju brainbreak, kas izpaužas tā, ka vienkārši skatos kalendārā un neko nesaprotu. puskolēģe prasīja, kā es varu būt tik mierīga, es gribēju viņai atbildēt, ka man īsti laikam vienkārši nepielec. 

un šodien iesēdināju meind. taksī, kas viņu aizvizināja uz lidostu, es atceros, ka pirms gada, kad braucu prom, viņš man novēlēja have a nice life, jo viņam ir grūti ar atvadām un tā, nu un tad šogad bija mazliet uzlabojums, jo vismaz bija atziņa no viņa puses, ka I don't think I could ever get away from you even if I tried. tādas pasauļu kopāsanākšanas - galu galā meind bija draudziņš, ar kuru es katru vakaru dzēru vīnu, rakstot bdarbu un rakstot visas savas vājprātīgās marko esejas, kas man salauza smadzeni - ir ļoti vērtīga pieredze, jo iedod to perspektīvu, kaut kādu rāmīti ap to visu vājprātu, ar ko ikdienā nodarbojos un kurā dzīvoju. tā kaut kā. mazā, izkaisītā sirds un izkaisītie draugi. tagad vēl viena draudzene ir izdomājusi pārcelties uz citu kontinentu jau pēc trim nedēļām, un ir tik ļoti bēdīgi, bet tai pašā laikā saprotami un pazīstami, jo tāds gājputnu laiks un atpazīstamas sajūtas. nezinu, neesmu izlēmis, globalizētā sirds un globalizētās draudzības. 

un vēl es ceru, ka pienāks diena, kad es atsākšu runāt pilnos teikumos, bet tā laikam nebūs šodiena. un tagad ir tikai darbs un kustīgais attēls, jānoskatās firefly, jānoskatās lielbudžeta filmas uz lielā ekrāna, gribas pazust tajā visā.