running to stand still

lai nu kā, tie visi ir sīkumi, mazās dzīves ikdienišķās ainas, es vienkārši gribēju mazliet pagulēt un mazliet padomāt par memories of my melancholy whores, ko vakar pabeidzu lasīt, gan par the zero theorem, ko sestdien noskatījos, un par nuovo cinema paradiso, ko noskatījos vakar vakarā. par pārējiem abiem darbiem varbūt būs ko teikt pēc kāda laika, kad nebūšu veltījusi visu savu smadzeni naudas lietām, laika lietām un cilvēku uzrunāšanas lietām, bet cinema paradiso, ja godīgi, mani riktīgi nogāza no kājām, norāva jumtu un dažādos citos veidos ļoti uzrunāja. noraudāju pusi filmas, jo tas viss bija tik ļoti pazīstams, kino par kino skatīšanos, par to, ka kinoteātrī ir pazušana, par to, kā pie mehāniķiem arī es esmu gājusi draudzēties, ēst konfektes un, ja nemaldos, reizēm arī mazliet iedzert, bet to, iespējams, es arī esmu izdomājusi. pēdējo desmit gadu laikā, kopš kino ir kļuvis par absolūti galveno interesi dzīvē, robežas starp iztēli un realitāti ir tik ļoti izplūdušas, ka es vairs bieži neatceros, kas ir noticis ar mani, ko es esmu redzējusi uz ekrāna, un vai es esmu redzējusi konkrēto filmu, vai tikai izdomājusi/izlasījusi par tās skatīšanos. izklausās diezgan briesmīgi, bet patiesībā ir ļoti normāli. naratoloģijas principu saprašana pa taisno.

bet nu vakardien cinema paradiso, bļin. es nezinu, kā lai to raksturo, kā lai apraksta to absolūto skaidrību, kas ir bijusi kopš agriem tīņa gadiem, ka vienīgā vieta, kur gribu būt un kur iederos, ir kinoteātris. un kaut kā ar šo domu fonā arī regulāri sanāk kaut kur iekulties, kaut ko darīt, kaut ko studēt, mācīties un izrunāt, vai, kā ir tagad, arī noņemties ar naudas lietām, cilvēku un laika kārtošanas lietām un dažādām atļaujām, autortiesībām un līgumiem, jo tas viss galu galā ir tā vērts tajā brīdī, kad sēžu uz kinoteātra kāpnītēm un plašām acīm skatos uz maģisko ekrānu. tajā visā gan ir kaut kas ārkārtīgi skumji vientulīgs, reizēm arī iedvesmojošs, reizēm sāpīgs, reizēm bēdīgs un skumjš, reizēm ļoti, ļoti priecīgs, bet pārsvarā ļoti vientulīgs. tas, ka tu vari skatīties vienu un to pašu darbu, skatīties vienā un tai pašā punktā, bet tie gala rezultāti un uzrunājošie punkti būs pilnīgi citi, jo filma jau rezonē ar visu pārējo, kas ir tavā dzīvē, mazliet kosmoss, lūk, šādos brīžos es jūtu pretsaaukstēšanās zāļu iedarbības spēku, bet vispār jā. doma skaidra. kolektīvā vientulība tumšā telpā ar vienu vienīgu gaismas avotu. 

gribētos kaut kad parakāties pa atmiņām un imdb reitingiem, lai uztaisītu savu topu ar spēcīgākajām kino skatīšanās pieredzēm, bet tam šodien nav spēciņa galvā. vispār, iespējams, jau vajadzēs iet pasnaust, jo ir tieši tik grūti, bļ, kaitina, ka pusslimi cilvēki nāk ārā no mājām un apslimdina citus. un ka man reizēm arī nav īsti citu iespēju kā darīt to pašu.