tikko piefiksēju, ka man sen nav nepatikusi kāda filma, man pat liekas, ka pēdējā, kura man tiešām nepatika, bija multene Up! - c'moon, tur viss pilnīgi oda pēc izkalkulētas skatītāju emociju slaukšanas, un filmu varēja pilnībā kancelēt, atstājot tikai ievada īsfilmu. šo multeni es redzēju laikā, kad bija silts un es valkāju smukas drēbītes, tas varētu būt bijis pagāšgada augusts, liekas. kopš tā laika filmas, kuras skatījos, mani ir garlaikojušas, sajūsminājušas, saraudinājušas un likušās apnicīgas, bet katrā tomēr ir bijis kaut kas uzmanību piesaistošs un pat kaut kādā mērā vērtīgs, patīkams. (hmm, pat iekš Batman & Robin bija kaut kas patīkams, t.i., fakts, ka filma ir pilnīgs wtf mēsls) tā nu es prātoju par to, vai tas, ka man visās filmās kaut kas patīk, ir a)bērnišķīgs kinomāna wannabe prieks, kas līdzīgs resna bērna priekam, kurš tikko ielaists saldumu veikalā un rij pilnīgi visu pēc kārtas, neko daudz nešķirojot, vai b)zināmā mērā pieaugšanas pierādījums, t.i., es varu daudz ko kritizēt un noniecināt, bet tajā pašā laikā es redzu arī kaut ko labu visur.
turpinot iepriekšējā ierakstā aizsākto tēmu, kino laikam ir vienīgais, kas ir noturējis manu uzmanību absolūti koncentrētā veidā jau gadus astoņus, liekas. un vakar noskatījos Rushmore un atklāju sevī bezierunu mīlestību pret Vesu Andersonu, viņa filmas ir tādas, kurās es varētu dzīvot. Gasa van Santa filmās arī varētu, heh, bet tas būtu pilnīgi citādāk.
rīt plānoju noskatīties Alisi 3D brīnumzemē un Moon, jāuzsūc labais no galvaspilsētas, kamēr vēl šeit esmu.
p.s. yeaaaaaaah, Dilana klausījumu skaits manā last.fm'ā pārsniedza trīs tūkstošus. nav jau nekas ievērojams, bet viņam tomēr vidējais dziesmas garums ir ~6 min, lol