Nošu burtnīca

Skatījos filmu Tape un sapratu, ka esmu ļoti līdzīgs Ethan Hawke atveidotajam Vinsam. Arī man raksturīgi vienmēr pieprasīt augstsirdīgu un taisnīgu rīcību no apkārtējiem, tajā pat laikā bieži izlikties neredzam baļķi savā acī, tā teikt. Un arī tas par teikšanu cilvēkiem to, ko viņi nevēlas dzirdēt.
Jon: The choice to respect people is actually a good one, despite people like you who insist on calling fat people fat to their faces.
Vince: What if they are fat?
Neko nevaru sev padarīt.

Vakarnakt nogulēju 12 stundas. Pārstrādāšanās negatīvi ietekmē veselību (it kā tas jau tāpat nebūtu skaidrs, lol). Pa nedēļu biju tā nomocījies, ka ikgadējos 10 km Nordea maratonā noskrēju uzrādot savu visu laiku sliktāko rezultātu. Sākot ar pirmdienu atvaļinājums, kāpšu uz riteņa un kā Lana just ride. Nākamajās trīs dienās 211 km.

What's a boy to do?

"Mutter, ich bin dumm."
Pēdējās dienās šī apjausma uzbrūk skaudrāk nekā jelkad agrāk.

Man vajag Deloveja kundzi, kas man teiktu, ka the party doesn't matter.

Šodien draugiem.lv apsveica mani ar 7 gadu jubileju, kopš reģistrēšanās šajā sociālajā portālā. Vai mani šis apsveikums iepriecināja? Ne, tikai lika man atkal sajusties old, miserable and sad.

- You look sick. Freddie, you don't look healthy.
- I don't look like that. That's not how I look.
- You don't think you can?
- It's just not how I look.

(c) The Master

Esmu sapratis, ka laukos jau sen neviens vairs netic tiesu sistēmai. Gadījumos, kad cilvēki tur sastopas ar klaju netaisnību, parasti piedraud izsaukt Bez Tabu, nevis iesūdzēt tiesā. True story.

Atbraucu uz laukiem un skaldīju malku. Agrāk es varēju saskaldīt ļoti daudz malkas. No paša rīta sāku skaldīt un tā līdz pusdienlaikam, tad ieēdu rupjmaizi ar speķi un atkal pie skaldīšanas. Un tā līdz vakaram. Vienīgā problēma, ko atminos - dažreiz vakaros sāpēja delnu locītavas, kā arī var uzberzt tulznu starp īkšķi un rādītājpirkstu, ja nevalkā cimdus.
Šodien piekusu jau pēc divām stundām. Sāp galva, mugura, rokas un mati (kā Ingas Gailes omei). Ofisa dzīve mani pamazām pieradina pie sliktas pašsajūtas, un tas ir slikti.
But most of all I'm sick and tired of being sick and tired.

Dažreiz tas lietu neatgriezeniskums dzīvē smeldz.

Šovakar gribas ballēties.

Take Ya' Dancin'

Man šķiet, būtu tikai godīgi, ja Positivusā spēlētu Grimes.

The Pirate Bay tiesas prāva no apsūdzēto skatu punkta: TPB AFK: The Pirate Bay Away From Keyboard.

Sanāca braucot no darba nedaudz izmirkt un nosalt.
No vakardienas skriešanas sāp kāja.
Rītdien pirkšu pulsometru.

Vakardien bija jauks Bērnības Milicijas koncerts Kaņepes kultūras centrā. Vienīgais trūkums bija karstums un gaisa trūkums zālē. Kad Juris sāka spēlēt Industriju, blakus stāvošās meitenes teica, ka tūlīt noģībs. Jautājums - no sajūsmas vai no bezgaisa - paliek atklāts.
Šodien beidzot saņēmos pirmajam braucienam ar riteni. Gan pirmajam šogad, gan pirmajam ar jauno riteni. Sajūtas brīnišķīgas. Pēc tirgus izbraukāšanas nevarēju likties mierā un izbraucu vēl pāris riņķus pa rajonu. Par spīti tam, ka vietām celiņus un ietves joprojām klāj sniegs un ledus, sākot no rītdienas uz darbu došos ar velosipēdu.
Tādā enerģijas uzplūdā atklāju arī brīvdabas skriešanas sezonu. Tikai divarpus kilometri, bet ar kaut ko taču ir jāsāk.

Šovakar gāju uz Ģertrūdes ielas teātri un sapņainām actiņām skatījos uz Ingu Gaili. Pēc izrādes Inga man uzdāvināja dzejoli.

Inga ir spēcīga sieviete.

Vēl man nepatīk, kad darbā sievietes piebīda savus biroja krēslus viena otrai pavisam tuvu, izskatās noslēpumainas un svarīgas, un tā ilgstoši pusčukstus par kaut ko sarunājas. Bet, kad tu noej viņām garām, tad var sadzirdēt, ka īstenībā viņas sarunājas par mājas žalūzijām vai kaut ko tādu.

Šodien biju uz frizētavu un šoreiz aplūkojot rezultātu spogulī pat nav jāizdveš skumja nopūta "Gan jau ataugs..." Patīkamas pārmaiņas. Braucot uz frizētavu apturēja ceļu policija. Šī bija pirmā reize manā dzīvē, kad mani aptur ceļu policija. Taisnības labad gan jāatzīst, ka trešdien dabūju soda kvīti 20 Ls vērtībā par automašīnas novietošanu neatļautā vietā. Bet es tur nebiju klāt, tāpēc to īsti nevar nosaukt par saskarsmi ar policiju. Bet šodien viss pa īstam - zizlis, zaļās vestes utt. Biju manāmi satraucies, bet centos izturēties dabiski. Policists paprasīja tikai autovadītāja apliecību. Tehnisko pasi neprasīja, tāpat arī tehniskās apskates uzlīmi nenočekoja.
Braucot no frizētavas atkal tajā pašā vietā aptur ceļu policija. Šoreiz prasa autovadītāja apliecību un tehnisko pasi. Es uzreiz cenšos uzsākt draudzīgu sarunu un smaidot saku, ka mēs jau šodien tiekamies otro reizi. (Truth be told pirmajā reizē biju tā uztraucies, ka nespēju iegaumēt policista izskatu un neesmu drošs, ka tas bija tas pats policists. Man viņi visi izskatās vienādi.) Policists jautā - kad mēs esam tikušies? Es atbildu, ka šorīt, šajā pat vietā, aptuveni pirms stundas. Policists domīgi paskatās uz mani un saka: "Kas tu sadzēries esi? Mēs te atbraucām tikai pirms divdesmit minūtēm." (Nu varbūt tieši tā viņš neteica, bet doma bija tāda.) Tajā brīdī saprotu, ka ar policistiem joki mazi, novācu no sejas idiotisko smaidiņu un mēģinu kaut kā izlīst no situācijas sakot, ka varbūt tomēr tā bija cita ekipāža. Šķiet, policists man notic, trubiņā pūst neliek, pieliecas tuvāk pie automašīnas loga un saka:"Šī ir mūsu teritorija, neviens cits šeit nedrīkst patrulēt. Vai pirmajā reizē, kad jūs apturēja, policijas mašīna bija tāda pati, kā mums?". Es iekšēji uzgavilēju. How tables have turned, esmu ne tikai iekarojis policistu uzticību, varētu teikt esmu kļuvis par atslēgas personu policijas iekšējās lietas izmeklēšanā. Lai arī mana loma drīzāk atbilst lieciniekam, es iztēlojos sevi detektīva ādā un atceros, ka bērnībā lasot Agatas Kristi detektīvromānus biju iemācījies, ka svarīgākais izmeklētājam ir spēt pamanīt un iegaumēt sīkumus, kas citiem paslīd garām nepamanīti. Kādu brīdi truli blenžu uz trafarēto policijas Renault automašīnu un tad atbildu: "Nevarēšu palīdzēt. Man viņas visas šķiet vienādas."
Policists atgriež manu autovadītāja apliecību, tehnisko pasi un novēl laimīgu ceļu piebilstot: "Brauc uzmanīgi."
"Vienmēr", pārliecinoši atbildu aizverot autovadītāja durvju stiklu.

Mīlestība joprojām spēj nogalināt. Nu vismaz Krievijā un filmās var. Filma Измена ir par ģimeni, par krāpšanu un par mīlestību, plus tam visam pāri persistents misticims, jo režisors taču vecais Rubeņa čomaks Kirils Serebreņikovs. Man parasti liekas, ka tajās labajās krievu filmās aktieri in general spēlē daudz labāk nekā Holivudas filmās, kur parasti ir viens vai divi labi aktieri filmā, bet pārējie pielasīti droši vien pēc pazīšanās. Arī šeit priecē aktieru darbs. Te savu artavu devuši arī pašmāju stāri Guna Zariņa un Artūrs Skrastiņš. Intereseanti, ka uzaicināti šie divi un nevis kāds no "Mirušajās dvēselēs" vai "Voicekā" spēlējušajiem nacteātra aktieriem, ar ko Kirilam varētu būt ciešāka pazīšanās. Bet te nav Holivuda.

Vakardien piecēlos agri un uzreiz ķēros pie saimniecības darbiem. First things first - vannas istabā jānomaina krāns, jo vecais nolūzis.
10:00. Sāku vecā krāna demontāžu.
11:30. Dodos uz veikalu pēc ierūsējušu skrūvju atbrīvošanas līdzekļa.
13:00. Dodos uz veikalu pēc kalta.
19:30. Jaunais krāns pieskrūvēts, bet sliktā blīvējuma dēļ salaiduma vietās tek.
20:30. Krāns vēlreiz noņemts, pārtaisītas blīves un no jauna uzlikts.
09:00(šorīt). Pamostos un secinu, ka krāns atkal tek. FML.