Nošu burtnīca

Visa tā Latvijas eirovīzijas fiasko galvenā vaininieka meklēšana man nedaudz atgādina Maikla Džeksona slepkavas meklēšanu.
Varbūt Anmary neiekļuva finālā tikai tāpēc, ka dziesma bija pilnīgs sūds?

Man vispār ir bail no visādiem kukaiņiem un slimībām.

Jēkabpilī jau desmit knišļu upuri.

Pirmkārt. Tas, ka maratona finišā izsniedza cepumus, bija diezgan izdevies joks. Tajā brīdī kad biju atkārtojis savu pagājušā gada sasniegumu - 10 km piecdesmit divās minūtēs, un steidzami vajadzēja uzņemt ūdeni un enerģiju smiekli gan nenāca, bet tagad spēju uz to "neatskatīties naidā" tā teikt.
Otrkārt, galvenā divos maratona gados iegūtā morāle - jēgas trenēties nav nekādas.
Un treškārt - pēc maratona manu prātu ilgi nodarbināja kāds tetovējums. Meitenei uz pleca ne visai glītiem burtiem bija uztetovēts "My Life". Ilgi prātoju vai sākotnējā tetovējuma iecere aprobežojās ar šiem diviem vārdiem, vai tomēr meitene drūmos pusaudžu gadu pārdzivojumus vēlējusies iemūžināt ar "My Life is Miserable" vai "My Life is Black Abyss" vai ko tamlīdzīgu, un pēdējā brīdī tomēr pārdomājusi vai tikusi apturēta. Kaut kas tajā tetovējumā man likās nepabeigts...

Un vēl man besī visādi resnie, kam vienmēr ir par karstu un tāpēc darbā kondicionieris pastāvīgi darbojas arktiskajā režīmā. Šodien vispār daudz kas besī.

Nākamnedēļ ir uzņēmuma korporatīvais pasākums. Un tas ir drausmīgi. Visi korporatīvie pasākumi norisinās pēc viena scenārija.
Plus vēl tur ir daudz cilvēku, ar ko tev nav nekā kopīga (izņemot darbadevēju), daudz sarunu par darbu un daudz izlikšanās.

No paša rīta tik aicinoša saule, bet mēs jau nevaram atļauties zaudēt ofisa bālumu.

Interesanti, kā viņi vienmēr pamanās palaist garām iespēju paklusēt.

Šodien ir tāda maza personīgās uzvaras diena, bet es jau neesmu no tiem, kam patīk plātīties.

Katru reizi, kad vēlos iegādāties jaunu elektroniku vai sadzīves tehniku, atceros epizodi no filmas Birds of America, kur tas sapņainais brālis jautāja brāļasievai "Has the new washer and dryer made you happy?" un uzdodu sev šo pašu jautājumu. Visiem cilvēkiem vajadzētu tā darīt, nevis akli sekot reklāmai un patēriņa kultam.
Arī šobrīd uzdodu sev šo pašu jautājumu, jo ir liela vēlme iegūt savā īpašumā šo tehnoloģijas brīnumu. Pagaidām atbildi neesmu radis.
Bet no otras puses lietotājs rododendri reiz teica "kāda tad jēga vispār dzīvot, ja tu nevari savu trūkumu pasvītrot ar vērienu"...

Lielais uzdevums laikam būtu iemācīties izmantot zināšanas un intelektu tā, lai dzīvi maksimāli atvieglotu nevis sarežģītu.
Pagaidām sanāk vairāk tāda, citējot Gribojedovu - горе от ума.

Šodien sāku gatavoties Nordea maratonam. Noskrēju treniņā 3 km. Maratonā skriešu 10 km.
Pagājušogad maratonam sāku gatavoties tikko kā nokusa sniegs un attiecīgi mana devīze bija "Paņemsim uz pieredzīti!".
Līdz maratonam atlikušas 17 dienas. Atkārtoti izmantot pērnā gada skrējiena devīzi būtu zaimošana.
Nespēju izšķirties starp "Kā ir tā jādzīvo..." un "Izlietu ūdeni nesasmelsi".

Pa manas istabas logu var redzēt psihoneiroloģiskā pansionāta pagalmu. Man patīk vērot kā cilvēki dodas savās pastaigās pa pagalmu un izdomāt katram no viņiem kādu aizraujošu dzīvesstāstu.
Tur ir viens večuks, kas vienmēr staigā žaketē un smēķē. Manā iztēlē viņš ir izbijis profesors, kas jau sen kā atklājis mūžīgās enerģijas noslēpumu un tad ļauni onkuļi viņu sazāļoja un ieslodzīja tajā psihenē, jo gribēja celt HES-us un atomelektrostacijas. Tad vēl tur ir viena nedabiski tieva tante, kas noteikti pārtiek pārsvarā no saules enerģijas un pirms sajuka prātā bija pietuvojusies visiem dzīves lielajiem noslēpumiem pat tuvak nekā Nīče.
Viņi visi dzīvo ļoti draudzīgi un nekad nestrīdas.

Šādās pavasara dienās, kad spīd saulīte un iepriekšējā dienā ir lijis, var dzirdēt kā zāle aug.

Skatoties dokumentalās filmas ir tik viegli iedzīvoties paranojā.
Šodien skatījos filmu par Čavesu The Revolution Will Not Be Televised un aizdomājos - cik tomēr viegli tautu var piemānīt.
Tagad katru rindiņu savā kādreiz tik uzticamajā padomdevējā "Ir" lasu ar aizdomām.
Ka reiz tecis meļu karalis Gēbelss: "If you tell a lie big enough and keep repeating it, people will eventually come to believe it."

Šoreiz Stockmann "Trakajās dienās" nenopirku tualetes papīru, bet nopirku foršu zilo sieru, vīģes un sausiņus. Pirms iešanas noskaņoju sevi nepirkt neko nevajadzīgu, t.i. neko tādu, ko es nepirktu arī standarta braucienā uz tuvējo Maximu vai Prismu. Pavērojot cilvēkus un iepirkumu ratus, izskatījās, ka man līdzīgi domājošo nebija daudz.

Vispār jau pēdējās divas nedēļas (un visticamākais vēl sekojošās divas nedēļas) varētu palikt zem virsraksta "Trakās dienas". Gribas tādu plūstošu mieriņu, kā Wendersa filmā Paris, Texas, kur laikam pazūd skaits. Tikai varbūt ar ne tik daudz melanholijas.

Vakardien braucot uz "Voiceku" ziemas mētelī sajutos kā tāds meža dīvainītis, kas cauru gadu nēsā vienu virsvalku.
Sestdien it kā +17. Būtu arī pēdējais laiks.

Pievienošos jūzera elpa sajūsmai par filmu Shame. Patika filmas dialogi (it īpaši first date dialogs restorānā), patika filmas mūzika un arī Fassbenders riktīgi labs.

Ja tas nav kāds kārtējais neizdevies TVNET joks, tad I'm soooooo going.

Lieldienas nekad nav bijuši mani mīļākie svētki. Ar lielās piektdienas dievkalpojumu visas mocības tikai sākas. Tad tu atnāc mājās un tādā atvieglojuma eiforijā gribi sarīkot vienu kārtīgu kautiņu ar brāli pa vecai modei, beeet arī to tu nevari izdarīt, jo esot sēru diena un jāuzvedās klusi. Tā tu pārciet piektdienu tikai lai pamostos sestdien un uzzinātu, ka ir "klusā sestdiena". Vēl viena diena norakstāma.
Tad visbeidzot pienāk svētdiena, kad atkal jādodas uz baznīcu. Ņemot vērā, ka uz baznīcu gāju vidēji trīsreiz gadā (trešoreiz Ziemassvētkos), tad šāds apmeklējumu blīvums vienā nedēļas nogalē bija diezgan traumatiski. Turklāt, atšķirībā no Ziemassvētkiem, kad varēju sevi mierināt ar domu, ka baznīcas apmeklējums beigies ar dāvanām un maltīti ar septiņiem ēdieniem, lieldienu baznīcas iešana noslēdzas ar vārītu olu ēšanu, kas pēkšņi no tēta 'pēdējā atkāpšanās ceļa brokastīm', kļuvušas par delikatesi tikai tāpēc, ka nokrāsotas brūnas.

Šogad nebija nevienas olas, nebija arī saules un šupošanās, bet bija dažādi našķi un cilvēki ar ko kopā gribas pavadīt svētkus.