Nošu burtnīca

Šodien atklāšu velosezonu.

A: Omēm nav kosmētikas maciņš, viņām ir tikai zāļu maciņš.
B: Ir gan! Omes krāso lūpas.
A: Nekrāso gan! Omēm ir 90 gadi un pilnīgi vienalga, ko par viņām domā apkārtējie. Ja man būtu 90, man arī būtu vienalga.
B: Man ir 19 un man jau ir vienalga, ko par mani domā.

Es gribētu, lai man arī ir vienalga.

Ļoti patīk jaunais Kronos Quartet - Landfall.

Kad man prasa, kā man iet, ir grūti īsi un saprotami paskaidrot, ka esmu sagājis pamatīgā džimkerijā, tāpēc saku, ka remontēju dzīvokli.

Par spīti visām pļaukām, ko dzīve vai ik dienas cērt man sejā, mana esība tomēr vēl nav kļuvusi tik nožēlojama, lai skatītos supernovu. Tomēr vienaldzīgs palikt nespēju. Pie vainas ir plakāts. Redzu to katru rītu dodoties uz darbu. Tāpēc tieši un atklāti šeit pajautāšu - vai pasākumā neizskatās tā, ka Justs ir atvedis mammu uz 12. klases izlaidumu?

Sapirkos aptiekā par 36 eiro. Tagad divas nedēļas jāsēž uz antibiotikām.

Es piekristu skatīties jebkuru filmu, kurā ir smēķējošs Michael Cera. Filma Lemon ir par katru no mums.

Nespēšu uztvert Viesturu Dūli nopietni, pirms viņš atkal neataudzēs garus lokainus matus. Vēlams ar mitruma efektu.

Zvanīja no servisa. Mašīnas remonts izmaksās 1100 eiro. Neesmu drošs, vai remonts nepārsniedz kopējo mašīnas vērtību. Tagad pārvietojos ar sabiedrisko transportu. Esmu apguvis daudz receptes ar baklažāniem. Vēl man patīk kad viņi rāda to reklāmu 'vairāk patīkamu braucienu', kur tramvajā brauc trīs intelektuāļi un tad uzreiz ierubī tiešsaistes kameru, kurā redzami īstie pasažieri.
Virtuvē pil krāns.

Rīt pēdējā darba diena. Nu jau kārtējā.

Es ne pārāk saprotu, kāpēc pensionāri uz pastu iet sestdienās? Manā tuvējā pasta kantorī sestdien rindas ir pārliecinoši visgarākās. Un ko viņi dara darbadienās?

Tā apziņa, ka viss kļūst par vilšanos un meh brīdī, kad no ilūzijas/mērķa/ilgu objekta/neaizsniedzamā kļūst par realitāti, ir atbrīvojoša. Nekas nav jāgaida, ne uz ko nav jācer. Var sākt vienkārši dzīvot. Whatever that means.

Ir dažas it kā visiem pašsaprotamas lietas, ko es nu nekādi nespēju pieņemt un nekā pašsaprotama tur nespēju saskatīt. Viena no tām ir Dona koncerts 14. februārī. Tas ir kā? Es tagad uzdāvināšu savai meitenei Valentīndienā biļeti uz koncertu, kurā viņa aizrautīgi vēros Dona labi trenēto torsu un kaismīgi dungos līdzi Dona 'kā sēžot uz poda' izrūktajām mīlas vārsmām? Nu nē, paldies, nē.

Es domāju, šis būtu piemērots brīdis uzsākt laika atskaiti līdz brīdim, kad Valdemāra ielas jaunais asfalts tiks uzrakts, lai pielabotu kādu vecu trubu.

Tā kā nebraucu vairs tur tik bieži kā agrāk, paziņojiet komentāros, ja tas jau ir noticis.

Milušs atkal pazūd.

Uz manu pastkasti joprojām pienāk bijušajam dzīvokļa īpašniekam adresētas pavēstes no policijas.

Piektdienas ir kā radītas džinsām un rūtainiem krekliem.

Vēl šodien pavisam nejauši atklāju, ka nākamnedēļ būs pieejama grāmata, ko pre-orderoju jau aprīlī un, protams, par to pilnīgi aizmirsu. Adrese pa šo laiku mainījusies divreiz. Sapratu, ka turpmāk vairs neizmantošu pre-order. Tas lai paliek pusmūža pāriem. Man jābūt mūžam kustībā.

Pētot Holivudas pelnošāko aktrišu top 5, divas no piecinieka bija jāiegūglē. Neesmu drošs, priecāties vai atkal gausties par atpalicību un vecumu (savu, nevis aktrišu).

Viņi to ir paveikuši! Ušakova Rīga ir kļuvusi autobraucējiem nepieejama.
Un vakaros pie Barona centra abas velonovietnes ir pārpildītas. Viss slikti.