Friends

okei, garais stāsts ir: mani izvaroja viens mans “draugs” mēnesi pēc tam, kad apprecējos. Seko notikumi, bet nespēju atkratīties no sajūtas, ka tieku dehumanizēta un manu “nē” neņem vērā, pārveido tā nozīmi, sarunā ar mani, lai tjip jūtos citādāk. Tas ir patiesais iemēsls, kāpēc tagad tik ļoti sāp tikt vaļā no laulības statusa, kad otrs cilvēks uzliek ignore, ir ļoti grūti, bet tas ir mans nē. Tas ir jāņem vērā. Es nevaru būt izmantojamā, un jo sevišķi beztermiņā, bez norunas, bez komunikācijas, varbūt bez līdzatbildības. Man nav jābūt kaut kādai noderībai, es esmu pats cilvēks.

Then again, varbuut sheit ir the wall.

Anyhow es juutos tuksha, bezceriiga un nepateiciiga.

Cik labi, ka ja ir kaads darbs uz ko fokuseeties, lai par sevi nav jaadomaa.

Kaa dievsvar iztureet taadu nepateiciigu laami, kas pie katras iespeejas vaimanaa kaa histeeriaka vibla.

Back in kings landing. Ok, i guess it is what it is. Winter is coming for everyone.

No reklāmām internetā:
“Hästens gulta atvērs tev acis”
“Laipni lūgti bio atkritumu pārstrādāšanas nākotnē”

deprešens pilnīgā vienatnē. nē, es neviam neatvēršos.

Viņš laikam joprojām ir kopā ar to meiteni, kas ir 17 gadus jaunāka par viņu. Redzu reti, varbūt slēpjās, tā kā viņš man pateica, kad vēl runājām, kad izteicu sašutumu. Nu labi. Kāda gan man vairs daļa par to, izņemot pretīgi, nepatīkami atkal un atkal sastapt vilšanos.

P.s. Gaidu, jo nav izpildījis saistības ar tiesu

no noklausītas sarunas aptiekā:

"Es tikai tāpat ienācu. Man neko nevajag."

no sarunas ar ChatGPT:

(es nepabeidzu jautājumu, bet šis atbildēja to, ko es gribēju pajautāt)

- Es nejauši piespiedu "enter" taustiņu. Kā tu zināji, ko es gribu pajautāt?

- Es nezināju. 😄
Es vienkārši uzminēju pēc tava iepriekšējā jautājuma no 13. augusta, kur tu lūdzi gandrīz identisku konstrukciju

viss. atvaļinājums beidzies. pirmo reizi gada laikā jūtos atpūtusies. un rīt jāiet uz darbu, no kura izmisīgi gribu prom, un vismaz otrdien ir intervija citā vietā. intervijai gan gatavošos rīt, jo atvaļinājumā tak bija jāatpūšas. nav tā, ka šobrīd esmu atguvusi prieku vai sparu vai kaut kādu apmierinātību ar dzīvi, jo darbs ir stulbs un citas sāpes ir stulbas, bet nu vismaz man patīk tās lietas, ar ko es šobrīd sevi nodarbinu.

Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski):
Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls?
Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini.

Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?

ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.