Nošu burtnīca

Atceros skolā kaut kādā stundā bija tāds uzdevums, kas pārbaudīja, kuram klasē ir vislabākā laika izjūta. Lika visiem piecelties, skolotāja teica "starts" un ar hronometru uzņēma minūti, bet mums katram bija jāapsēžas brīdī, kad pats uzskatīji, ka ir pagājusi viena minūte. Mobīlo telefonu torez vēl nebija, bet izmantot par atskaites punktu savu pulsu man neienāca prātā. Vienkārši skaitīju pie sevis līdz 60 un apsēdos. Šodien daudz par to domāju un secināju, ka, ja šāds eksperiments notiktu šodien, noteikti rīkotos citādāk. Laiku neskaitītu vispār, skaitītu cilvēkus, kas ir apsēdušies, un brīdī, kad apsēdusies tieši puse, apsēstos pats. Es nezinu, vai tas uzlabo cerības būt visprecīzākajam, bet noteikti uzlabo cerības būt, teiksim, labāko trijniekā.
Tad aizdomājos - vai šādas stratēģijas maiņas cēlonis ir laika gaitā gūtās zināšanas par statistiku un varbūtību teoriju, vai arī gadiem ejot noplakusi pārliecība par saviem spēkiem un savs pašvērtējums kopumā.
Manam prātam piemīt tieksme nodarbināt sevi ar absolūti nevajadzīgām domām tieši brīžos, kad būtu visvairāk jākoncetrējas iekavēto darbu veikšanai.