Nošu burtnīca

Pamatskolas laikā septembrī vienmēr notika klases parlamenta vēlēšanas. Blakus tādiem nozīmīgiem amatiem, kā klases vecākais, kultūras ministrs, izglītības ministrs, preses ministrs, katru gadu tika ievēlēts arī "puķu draugs". Grūti izskaidrot, bet man tas joprojām liekas smieklīgi. Pēc visiem šiem gadiem.

Kad skolā literatūras stundās bija jālasa lomās luga, es vienmēr pieteicos būt par 'teicēju'. Teicēja tēls man asociējas ar viedumu un pārākumu pār pārējiem lugas tēliem. Turklāt teicējs ir vienīgais, kas var noteikt, kad kuram ir jārunā. Ja lasot "Sprīdīti" Vējamātes loma bija tikusi Edgaram, kurš iepriekšējā starpbrīdī bija mani apspēlējis fiškās, tad brīdī, kad pienāca Edgara ilgi gaidītais brīdis, kurā Sprīdītis sastopas ar Vējamāti, es nedevu vārdu Vējamātei, es vienkārši turpināju lasīt nākamās teicēja rindiņas vai devu vārdu nākamajam tēlam.

Šogad ir pirmais pirmais septembris pēc astoņpadsmit gadu pārtraukuma, kad nav jāiet uz skolu.
Naktī urdīja tāds nemiers, ka sanāca pa sapņiem pat izkauties.

Šodien kļuvu par pilntiesīgu maģistra grāda īpašnieku. Aizstāvēju uz deviņām ballēm. Bet es jau neesmu no tiem, kam patīk lielīties.
Pēcaizstāvēšanas alus dzeršanā konstatētju, ka viss kurss, izņemot mani, skatās Game of Thrones.

Pēc katras skolas pabeigšanas nāk neizskaidrojams drūmais dzīves pārdomāšanas periods. Šo pašu brīdi jūtu, kā piezogas.

Rītdien liela diena. Aizstāvēšu maģistra darbu.

Šodien sākās mācību atvaļinājums. Ja atvaļinājums nebūtu mācību, tad droši vien būtu maigi sakot sarūgtināts par aiz loga notiekošo, bet tā neko. Ziema. Izvilku no skapja ziemas jaku un atkal braucu ar sabiedrisko transportu.
Sabiedriskajā noklausījos divu mazu meiteņu sarunu, kurā viena stāstīja, ka esot iespējams adīt ar vienu adatu. Esot pat meistarklases. Gribējās gandrīz vai iet klāt un neslēptā sajūsmā teikt:"Ew čista? Tu nopietni? Davaj parādi!". Apspiedis sevī pēkšņo vēlmi pēc komunikācijas ar mazām meitenēm nolēmu, ka pēcāk jāuzjautā kādam zinātājam, varbūt tiešām var.

Man šķiet, ja paskaitītu tās reizes, kad vidusskolā tiku uzaicināts pie direktora par labiem sasniegumiem mācībās un reizes, kad tiku izsaukts par sliktu uzvedību, tie skaitļi sanāktu aptuveni līdzīgi.

Atceros skolā kaut kādā stundā bija tāds uzdevums, kas pārbaudīja, kuram klasē ir vislabākā laika izjūta. Lika visiem piecelties, skolotāja teica "starts" un ar hronometru uzņēma minūti, bet mums katram bija jāapsēžas brīdī, kad pats uzskatīji, ka ir pagājusi viena minūte. Mobīlo telefonu torez vēl nebija, bet izmantot par atskaites punktu savu pulsu man neienāca prātā. Vienkārši skaitīju pie sevis līdz 60 un apsēdos. Šodien daudz par to domāju un secināju, ka, ja šāds eksperiments notiktu šodien, noteikti rīkotos citādāk. Laiku neskaitītu vispār, skaitītu cilvēkus, kas ir apsēdušies, un brīdī, kad apsēdusies tieši puse, apsēstos pats. Es nezinu, vai tas uzlabo cerības būt visprecīzākajam, bet noteikti uzlabo cerības būt, teiksim, labāko trijniekā.
Tad aizdomājos - vai šādas stratēģijas maiņas cēlonis ir laika gaitā gūtās zināšanas par statistiku un varbūtību teoriju, vai arī gadiem ejot noplakusi pārliecība par saviem spēkiem un savs pašvērtējums kopumā.
Manam prātam piemīt tieksme nodarbināt sevi ar absolūti nevajadzīgām domām tieši brīžos, kad būtu visvairāk jākoncetrējas iekavēto darbu veikšanai.

Piebeidzu sesiju. Tā vispārīgi šo sesiju varētu noraksturot: "Везуха ваааще!"

Šodien biju RTU organizētajās karjeras dienās.
Tagad man ir daudz krāsainu pildspalvu ar uzņēmumu logotipiem.
Pieteicos darbā divos uzņēmumos.

Interesanti, ka tikai pie stenda, kur konsultants runāja angļu valodā, man pajautāja - ko es gribu darīt pēc maģistra grāda iegūšanas, uzreiz sākt strādāt vai kādu gadu paņemt brīvu, paceļot. Manuprāt, latvieši nemaz nepieļauj domu, ka tu varētu negribēt pēc iespējas ātrāk, ar atrotītām piedurknēm un putām lūpu kaktiņos mesties darbā un augšup pa karjeras kāpnēm.
Kad es ieminējos, ka ceļošanai vajag naudu, man atbildēja: "Well yes, you need some, but not much..."

Vienmēr jūtos nedaudz neērti, kad lekcijas vidus pārtraukumā jāpieceļas un pasniedzēja acu priekšā jāaiziet bastot atlikušo lekcijas pusi. Bet šodien pametot auditoriju jutos īpaši neērti, jo lekcijas pamešanas galvenais iemesls nebija nedz lekcijas garlaicīgums, nedz vispārējs dzīves apnikums, nedz kādas nebūt steidzamas darīšanas centrā (esmu ievērojis, ja tu saki, ka tev ir darīšanas centrā, tas uzreiz piedod tavam teiktajam tādu kā svarīgumu), šoreiz vienkārši nosala kājas.

Labā ziņa ir tā, ka prakse ir beigusies. Ballīte!
Sliktā ziņa ir tā, ka sessija ir sākusies.

Šī skola nu tā kā būtu pabeigta. Pēc jebkuras skolas nobeigšanas pārņem tā tukšuma sajūta. It kā noslēdzies kāds dzīves posms un gaidāmas pārmaiņas, bet tā pa īstam taču nekas nemainās...

Nu apmēram tā:
"But I still have to face the hours, don't I? I mean, the hours after the party, and the hours after that..."
(c) The Hours