Nošu burtnīca

Skatījos filmu Tape un sapratu, ka esmu ļoti līdzīgs Ethan Hawke atveidotajam Vinsam. Arī man raksturīgi vienmēr pieprasīt augstsirdīgu un taisnīgu rīcību no apkārtējiem, tajā pat laikā bieži izlikties neredzam baļķi savā acī, tā teikt. Un arī tas par teikšanu cilvēkiem to, ko viņi nevēlas dzirdēt.
Jon: The choice to respect people is actually a good one, despite people like you who insist on calling fat people fat to their faces.
Vince: What if they are fat?
Neko nevaru sev padarīt.

Pēdējā laikā arvien grūtāk saprasties ar kādreizējiem skolasbiedriem, vienaudžiem un arī tiem izbijušiem draugiem, kas pazuda ātrāk nekā divpadsmitās klases liecība. Man viņi visi liekas tik... nu pieauguši laikam. Jo sevišķi skaudri to sajūtu apskatot kārtējās kāzu bilžu galerijas, kas tagad, augustā, aug kā sēnes pēc lietus. Man šķiet viņi visi gluži kā Gregors Zamza tajā Kafkas stāstā vienu rītu modušies no nemierīgiem sapņiem, atmetuši visu teen angst un kļuvuši pārsteidzoši līdzīgi saviem vecākiem.
Turpretī es, šķiet, joprojām esmu tas biklais zēns ar skumjajām acīm, kas vēl ilgi pēc nodarbību beigām sēž klasē un garlaikodamies kārtējo reizi no sākuma līdz beigām pārlasa ābeci, ik pa brīdim paveroties pa klases logu, lai tikai lieku reizi pārliecinātos, ka jau atkal neviens nav atcerējies viņu izņemt no skolas. Un joprojām ar tikpat mazu nojēgu kā dzīvot.
To jau grāmatās neraksta, pat ābecē ne.

Forši, kad pēc karstas dienas uzlīst lietus, un tad tu brauc ar riteni basanoškās un siltais ūdentiņš no peļķēm skalo pēdiņas. Mazie dzīves prieciņi.

Esmu galējību cilvēks.

Tikko nomainīju ritenim kameru par palīginstrumentiem izmantojot tējkaroti un sviesta nazi.
Mans pašlepnums pilnībā izslēdz faktu par riteņa dzīšanu uz velodarbnīcu.

Baigi nepatīk, ja cilvēki lieto vārdu "štelle". Grūti izskaidrot kāpēc.

Rītdien darba intervijas otrā kārta. Augstākais līmenis, kādu jelkad esmu sasniedzis. Tas gan nenozīmē, ka nekad dzīvē neesmu strādājis algotu darbu. Tikai iepriekšējās darba vietās nenotika atlase divās kārtās. Atlase nenotika vispār. Lai nepateiktu ko lieku, varētu teikt, ka tiku darbā tāpat, kā ministra Dūklava meita.

Bet šoreiz viss ir nopietni un esmu rūpīgi gatavojies. Noskatījos joutubē pāris video par veiksmīgu darba interviju, par to kā izskatīties profesionāli, kā arī nogriezu matus un nopirku jaunu žaketi.
Tagad nekas nevar noiet greizi.

Šodien beidzot tiku pie velosipēda. Izskatās aptuveni šitā: Koga Miyata Road Gentleman. Tikai zaļā krāsā.

Tagad gan laikam nāksies kādu mēnesi pārtikt no rīsiem, bietēm un burkāniem. Bet par to es domāšu vēlāk. Tagad jālaiž izkāst pa rajonu!

Šodien atklāju skriešanas sezonu.
Pēc, iespējams, fiziski mazaktīvākās ziemas kopš četru gadu vecuma bija maigi sakot smagi.

Šodien, kad notiek karsta diskusija par to, cik ļoti Born This Way ir vai nav Madonnas ripoffs, un pat pārliecinātākajiem faniem, kā man, rodas šaubas par Lady Gaga oriģinalitāti, manu ticību sašūpoja arī pēkšņi apjausta Alejandro un Ace of base - Don't turn around līdzība.
Vispār man piemīt īpašība visu pamanīt pēdējam un reaģēt uz notikumiem ar lielu novēlošanos. Šodien beidzot nopirku siltu vilnas jaku. Apnika salt lekcijās. Bet runā, ka no rītdienas īstā ziema beidzoties.
I'm so clueless...

Vienmēr jūtos nedaudz neērti, kad lekcijas vidus pārtraukumā jāpieceļas un pasniedzēja acu priekšā jāaiziet bastot atlikušo lekcijas pusi. Bet šodien pametot auditoriju jutos īpaši neērti, jo lekcijas pamešanas galvenais iemesls nebija nedz lekcijas garlaicīgums, nedz vispārējs dzīves apnikums, nedz kādas nebūt steidzamas darīšanas centrā (esmu ievērojis, ja tu saki, ka tev ir darīšanas centrā, tas uzreiz piedod tavam teiktajam tādu kā svarīgumu), šoreiz vienkārši nosala kājas.

Varētu nofotografēt sevi pie kompja un laimēt romantisku dāvanu.

Esmu ievērojis, ka daudziem cilvēkiem ļoti atšķiras tas priekšstats, kāds viņiem ir par sevi, un kādus viņus redz citi.
Man šķiet, es esmu viens no tiem cilvēkiem.

Labā ziņa ir tā, ka prakse ir beigusies. Ballīte!
Sliktā ziņa ir tā, ka sessija ir sākusies.

Šādos laikapstākļos, kad temperatūra svārstas no +4 līdz -8 grādi, āra temperatūru nosaku pēc sniega struktūras.
Izeju pagalmā, pačamdu sniegu un nosaku āra temperatūru ar precizitāti līdz diviem grādiem pēc Celsija.

Šodien man teica, ka es par daudz sevi žēloju.

Nezinu.
Varbūt.

Tikai otrā prakses nedēļa un jau no apmācāmā esmu kļuvis par mācītāju. Šodien ierādīju priekšniekiem pāris noderīgas Internet Explorer fīčas. (Pats gan ikdienā izmantoju Google Chrome.)
Priekšnieks bija ļoti priecīgs un, kā pateicības žestu, uzdāvināja man ābolu.
Jāatzīst, tik svarīgs nebiju juties kopš trešās klases, kad mana, ar reliģisko fanātismu apsēstā, angļu valodas skolotāja aicināja visu klasi vienoties kopīgā lūgšanā manas dvēseles glābšanai. (Es tobrīd atrados klasē.)
Vairs gan nespēju atsaukt atmiņā, kas tieši bija tā sajūsminājis manu un solabiedra nenobriedušo prātu un lika mums nekontrolēti ņirgt visas stundas garumā, bet skolotāja bija pārliecināta, ka tas ir ļaunais gars.

Mana angļu valodas skolotāja ir tāds cilvēks, par kuru saka - par viņu varētu grāmatu sarakstīt. Jāsāk laikam būtu ar to, kā skolotāja mums, trešklasniekiem, detalizēti atstāstīja savu kādreiz piedzīvoto izvarošanas mēģinājumu.
Par laimi skolotāja izglābās. (Ne bez Jēzus palīdzības)

Tualetes papīra 8-pakas iegāde Stockmann "Trakajās dienās" jau kļuvusi par savdabīgu tradīciju.

Tā pēc daudziem gadiem kādā dzestrā rudens rītā mans dēls stāvēs rindā pie Stockmann āra stenda turot pie rokas savu dēlu. Mazais drebēdams vaicās:"Kāpēc mums tik agri no rīta jāstāv rindā pēc tualetes papīra. Mājās vēl ir divi neiesākti rullīši, bez tam iepērkoties šeit mēs ietaupām labi ja desmit santīmu."
Un mans dēls, nenovērsdams skatienu no kases, atbildēs:"Tā vajag. Tā darīja tavs vectēvs."

Es tikko apēdu vairāk kā puslitru vaniļas saldējuma.
Man saka, ka tā ir izlaidība.
Es atbildu, ka gatavojos rudenim.

Šī skola nu tā kā būtu pabeigta. Pēc jebkuras skolas nobeigšanas pārņem tā tukšuma sajūta. It kā noslēdzies kāds dzīves posms un gaidāmas pārmaiņas, bet tā pa īstam taču nekas nemainās...

Nu apmēram tā:
"But I still have to face the hours, don't I? I mean, the hours after the party, and the hours after that..."
(c) The Hours