Nošu burtnīca

Sebastian Thrun: I think we're gonna get to the point where almost everything we do will be done by machines. And we'll still need people but if you ask the question about will there ever be an artificial intelligent machine that makes movies? Absolutely yes. Will it be quite as good as yours? No one can even come close.
Werner Herzog: Of course not.

Lo and Behold, Reveries of the Connected World

Ieskats Indijas nabadzīgās iedzīvotāju daļas ikdienā.
Laipni lūgti Indijā.

Kamēr Tu deldē skolas solu, japāņi slaktē delfīnus. Katru septembri Japānā sākas delfīnu medības. Diezgan skumja filma, bet der paskatīties to raise awarness.
The Cove (2009)

- You can't repeat the past
- Can't repeat the past? Why, of course you can.

Jaunais Getsbijs bija pārāk kičīgs manai gaumei.

Skatījos filmu Tape un sapratu, ka esmu ļoti līdzīgs Ethan Hawke atveidotajam Vinsam. Arī man raksturīgi vienmēr pieprasīt augstsirdīgu un taisnīgu rīcību no apkārtējiem, tajā pat laikā bieži izlikties neredzam baļķi savā acī, tā teikt. Un arī tas par teikšanu cilvēkiem to, ko viņi nevēlas dzirdēt.
Jon: The choice to respect people is actually a good one, despite people like you who insist on calling fat people fat to their faces.
Vince: What if they are fat?
Neko nevaru sev padarīt.

The Pirate Bay tiesas prāva no apsūdzēto skatu punkta: TPB AFK: The Pirate Bay Away From Keyboard.

Mīlestība joprojām spēj nogalināt. Nu vismaz Krievijā un filmās var. Filma Измена ir par ģimeni, par krāpšanu un par mīlestību, plus tam visam pāri persistents misticims, jo režisors taču vecais Rubeņa čomaks Kirils Serebreņikovs. Man parasti liekas, ka tajās labajās krievu filmās aktieri in general spēlē daudz labāk nekā Holivudas filmās, kur parasti ir viens vai divi labi aktieri filmā, bet pārējie pielasīti droši vien pēc pazīšanās. Arī šeit priecē aktieru darbs. Te savu artavu devuši arī pašmāju stāri Guna Zariņa un Artūrs Skrastiņš. Intereseanti, ka uzaicināti šie divi un nevis kāds no "Mirušajās dvēselēs" vai "Voicekā" spēlējušajiem nacteātra aktieriem, ar ko Kirilam varētu būt ciešāka pazīšanās. Bet te nav Holivuda.

Fakts, ka Argo dabūja Oskaru, kā labākā filma un The Master nedabūja neko, tikai vēlreiz pierāda, ka Amerikai tuvāki ir spiegu stāsti un kara romantiskā puse, nevis kara postošā ietekme uz to cilvēku likteņiem, kas tajā patiešām piedalās. Jau sen kā esmu such a sucker for P.T.Anderson movies un arī šī nelika vilties.

Filmā Oslo, 31. august saskatīju daudzas līdzības ar The Fire Within. Abās filmās jauns vīrietis iznāk no rehabilitācijas klīnikas, lai meklētu jēgu jaunai dzīvei bez alkohola un narkotikām. Tikai lai vēlreiz saprastu, ka nekas nav mainījies, dzīve sastāv no nebeidzamiem kompromisiem, katra jauna diena nes jaunas vilšanās un vienīgais, kas tev atliek, ir bezpalīdzīgi vērot, kā ar katru dienu pamazām izzūd jebkādas tavas ambīcijas un ideāli, un... un vispār viss ir slikti. Protams.

Saistībā ar filmas Lincoln noskatīšanos (vai gluži pretēji nenoskatīšanos) man jāizšķiras starp diviem bezdibeņiem. Pirmkārt, tas ir Štīvena Špīlberga darbs un jau doma vien par Špīlberga filmu saldi banālo klišejiskumu man izsauc nekontrolētu vemšanu. No otras puses, filmā galvenajā lomā ir Daniel Day-Lewis, kas būtu pamatoti uzskatāms par vienu no šābrīža pasaules labākajiem aktieriem. Piekritīsiet, izvēle nav no vieglākajām.

Šovakar kinoteātrī Splendid Palace pirms Tarkovska filmas izrādīšanas, kāds no kīno mīļotājiem bija iesprūdis vīriešu tualetē. Man likās diezgan ironiski, ka tu atnāc noskatīties Tarkovska "Spoguli", bet vienīgais spogulis, ko tev šonakt būs lemts redzēt, atrodas tualetē pie sienas. Dzīve.

        Šodien, šķiet, visa Rīgas satiksme svētku gaidās bija sajukusi prātā. (Ar Rīgas satiksme es domāju auto kustību uz Rīgas ielām nevis Rīgas pašvaldības uzņēmumu SIA "Rīgas satiksme")
20 min meklēju vietu, kur novietot auto pie iepirkšanās centra Riga Plaza. Cilvēki gatavojas valsts svētkiem, ko parasti atzīmē ar svinīgām vakariņām ģimenes lokā. Ieejot veikalā pamanīju Šleseru, kas stūma bagātīgi pildītus iepirkumu ratiņus. Veltīju Aināram pāris "Arī tu, Brut?" skatienus un mūsu ceļi šķīrās. Veikalā nopirku tikai pienu.
        Nokačāju torrentos Ivara Zviedra "Dokumentālistu". Biju dzirdējis daudz labas atsauksmes un arī treileris izskatījās daudzsološs. Cilvēkiem patīk tādas neikdienišķas lietas, kā, piemēram, vientuļa tante, kas dzīvo purva vidū un rupji lamājas. Nemaz jau nerunājot par maģiskām superspējām. Neskatoties uz visu augstākminēto, man filma īsti nepatika. Kaut kas tur pietrūka. Ivars pats saka, ka filma ir par attiecībām. Tajā pat laikā svarīgākie brīži viņa un Intas attiecībās, piemēram, tas, kā viņi salabst pēc kārtējā Intas dusmu izvirduma, kad lietā tiek laisti ne tikai krievu žargonvārdi, bet pat lomiks, paliek aizkadrā. Un vēl man likās, ka tas Ivars tomēr ir baigais dirsa. Visādi centās iedraudzēties ar Intu - cilvēku, kam ir acīmredzamas problēmas cilvēcisku attiecību veidošanā, un kad beidzot bija ieguvis Intas uzticēšanos un draudzību (un safilmējis visu filmai nepieciešamo) pasaka, ka vairs nevarēs braukt ciemos. "Mazo Princi" Ivars droši vien arī nav lasījis.
       Vēl šodien biju uz Ģertrūdes ielas teātra izrādi "Četras naktis". Izrāde man patika. Teātra lapā rakstīts, ka tas ir "stāsts par neparastām attiecībām", bet man šķiet tādu parastu attiecību jau nemaz nav. Visas ir neparastas. Scenārija autore ir Inga Gaile un to, ka scenāriju sarakstījusi sieviete, varēja just visas izrādes garumā. Ilgi domāju, kā lai uzraksta iepriekšējo teikumu tā, lai tas neizklausītos noniecinoši. Tas nebija domāts noniecinoši. Man patīk Inga Gaile. Man šķiet viņa apbrīnojami daudz zina par cilvēku attiecībām. (Noteikti vairāk nekā Ivars Zviedris) Izrādes laikā aizdomājos - nez vai tāds emocionālais viedums palīdz Ingai personīgajā dzīvē? Patika arī aktieri, it sevišķi meitenes - Iveta Pole un Anta Aizupe.
Uz skatuves pie sienas bija piestiprināts uzraksts "no miracle here". Arī šeit nekādu brīnumu.

I don't like doctors. They always see you at a disadvantage. When they've studied your private parts, smelled your breath, fingered your tongue, how can you talk with them as an equal?

Pēdējā laikā sanāk daudz apmeklēt ārstus un citāts no vakar noskatītās "The Belly Of An Architect" raksturo arī manu attieksmi pret tiem. Es nekad nevarētu iet pie ārsta, kas ir draugs privātajā dzīvē vai pat vienkārši ģimenes draugs, kas nāk ciemos mammas dzimšanasdienā. Izskaidrojums tam laikam ir nevēlēšanās izrādīt savu vājumu, kas ar ārstiem tomēr ir neizbēgama.
Vakardien no zobārstes uzzināju, ka tuvākā mēneša laikā jāizrauj (jāizoperē?) divi gudrības zobi, kas kā jau atavisma rēgs nerod vietu manā sakodienā. Zobārste teica - viegli jums nebūs. Atbildēju, ka tas priecē.

Noskatījos Grīnveja filmu A Zed & Two Noughts. Interesanta filma par evolūciju un dzīvniekiem. (Cilvēkiem tajā skaitā) Kā arī par sērām un apsēstību ar nāvi.

-Before the vast majority of reptiles died out mysteriously...
-Reptiles didn't die out. They grew feathers and became birds.

Man patīk tā doma, ka nekas nebeidzas un nepazūd, bet turpina eksistēt citā formā. Gribētos noskatīties arī tās dokumentālās filmas, ko Olivers un Osvalds skatās filmā.

Noskatoties GOLFA STRAUME ZEM LEDUSKALNA pārņem skumja apjausma, ka laikam jau arī šoreiz oskara balva mums ies gar degunu.

Vakar beidzot pēc ilgāka pārtraukuma noskatījos labu filmu ar labiem aktieriem (jo īpaši Šons Pens). The Assassination of Richard Nixon ir filma par neizdevušos amerikāņu sapni. Par cilvēku, kas nolemj nesamierināties un rīkoties. Kā Skorsēzes taksistā gandrīz vai.

Filmā Landscape in the mist man patika tā milzīgā roka, kas mistiski iznira no ūdens. Bet kopumā filma likās pārlieku nomācoša.
Bertoluči Konformists patika daudz labāk. Lai arī kopējā noskaņa diezgan drūma, vizuālais krāšņums filmu izvelk.