Nošu burtnīca

and it probably won't get easier
just easier to hide

Tas no The Front Bootoms. Laiks pamazām aprast ar domu, ka pati kļūšana par pieaugušo vien neko nemaina, pēkšņa apskaidrība neatnāk un tas anxiety nekur nepazūd. Ar gadiem mēs tikai iemācāmies to labāk noslēpt. Iemācāmies izlikties par patstāvīgiem, pārliecinātiem, viediem, pašapmierinātiem un vispār totally at ease with ourselves pieaugušajiem.

Vakardien pie vietējās misenes redzēju, kā bezpajumtniece lādēja labumus rozā somā, uz kuras rakstīts "I (sirsniņa) to shop".

Xiu Xiu dziesmā "Honeysuckle" ir apvienotas visas šobrīd mani visvairāk uzrunājošās tēmas - neizdevusies dzīve, narkotikas, vienaldzība un samierināšanās. Tieši tāpēc man šī dziesma tik ļoti patīk un jau no rīta pieceļoties dungoju i get up, get up...

Kad es vēl mācījos skolā, man likās, ka ļaunākais, kas ar cilvēku var notikt, ir kļūt par garlaicīgu viduvējību. Bet tas jau bija sen.

Dzīve ir neizturama
bet pilsēta viņu tur,
kad mēs pārlienam mājās,
mūs par uguni kur.

Lietas par kurām man nepatīk/neinteresē sarunāties: sienu špaktelēšana, dažādi finiera biezumi, flīžu likšana, kur lētāk nopirkt finieri, automašīnas stūres pirksti, sajūga diski, zobsiksnas, cilindri un turbīnas, viss kas saistīts ar automašīnas remontu, sienu krāsošana, tapešu līmēšana, viss kas saistīts ar dzīvokļa remontu, jebkura tēma kuras apspriešanā varētu tikt pieminēts vārds "betonēšana".

Es vispār esmu tāds ļoti nepraktisks vīrietis, kas neko daudz nemāk.

Šovakar kinoteātrī Splendid Palace pirms Tarkovska filmas izrādīšanas, kāds no kīno mīļotājiem bija iesprūdis vīriešu tualetē. Man likās diezgan ironiski, ka tu atnāc noskatīties Tarkovska "Spoguli", bet vienīgais spogulis, ko tev šonakt būs lemts redzēt, atrodas tualetē pie sienas. Dzīve.

Pārbīdīju istabā mēbeles. Gribējās dzīvē kaut kādas pārmaiņas.

- Mums vēl bezgala daudz laika tam visam - kad tas būs iespējams. Saproti, kad tu pabeigsi koledžu, kad mēs apprecēsimies un tā tālāk. Būs bezgala daudz pasakainu vietu, uz kurieni doties. Tagad tu vēl...
- Nē, nekas nebūs. Nebūs nekādu bezgala daudz vietu, uz kurieni doties. Viss būs pilnīgi citādi, - es sacīju. Jutos galīgi nomākts.
- Ko tu teici? - viņa jautāja. - Es nevaru dzirdēt. Te tu brēc visā kaklā, te murmini...
- Es teicu - nē, nebūs nekādu pasakainu vietu, uz kurieni doties, kad būšu pabeidzis koledžu un tā tālāk. Klausies ar ausīm. Viss būs pilnīgi citādi. Mums vajadzēs braukt liftā ar čemodāniem un milzumu mantu. Vajadzēs apzvanīt visus un atvadīties un sūtīt viņiem pastkartes no visiem hoteļiem, kur apmetīsimies. Un es strādāšu kādā iestādē, rausīšu naudu, braukšu uz darbu mašīnā vai Medisona avēnijas autobusā, lasīšu avīzes, spēlēšu bridžu katrā brīvā brīdī, iešu uz kino un skatīšos milzumu stulbu īsfilmu, grāvēju reklāmas un kinohronikas. Kinohronikas! Lai dievs man žēlīgs! Vienmēr kādas idiotiskas zirgu skriešanās sacīkstes, vai dāma sasit pudeli pret kuģa sāniem, vai bikšots šimpanze brauc ar divriteni. Nekas vairs nebūs tā, kā tagad. Bet tu jau nesaproti, ko es runāju...

(c) Dž.D.Selindžers "Uz kraujas rudzu laukā"

Вот и начинается так называемая взрослая жизнь...

- Kas noticis?
- Dzīve...
- Ko tad?
-...uzbrūk.

Brīžiem tiešām tāpat kā Oblomovam - uzbrūk tā dzīve visos iespējamos un neiespējamos veidos.
Izskatās, ka atkāpties arī vairs nav kur. Un vēl baiss nogurums.

"Nekas nenotika. Eksistēju."

Tā Sartriski. Bet jā, diezgan drūmi - ja neesmu darbā, tad mācos vai guļu.
Un vēl tas siltais laiks it kā būšot...

Елена Андреевна (пристально смотрит на него). Жорж, вы пьяны!
Войницкий. Может быть, может быть...
Елена Андреевна. Федор Иванович у вас?
Войницкий. Он у меня ночует. Может быть, может быть. Все может быть!
Елена Андреевна. И сегодня кутили? К чему это?
Войницкий. Все-таки на жизнь похоже...