Nošu burtnīca

Sestdien man bija tas gods skatīties JRT izrādi "Pakļaušanās" sēžot balkus (gandrīz) cienījamajam Latvijas saeimas deputātam Imantam Parādniekam. Jau pēc pirmā austrumu deju studijas ELMIRA uznāciena man radās urdošas aizdomas, ka Imants šo izrādi neskatās pirmo reizi. Brīdī, kad Keišs un Daudziņš sāka diskutēt par poligāmijas priekšrocībām, jebkādas atlikušās šaubu paliekas pagaisa uz neatgriešanos.

Vakar biju uz jaunās latviešu feminisma režisores Ingas Gailes lugu Mūsu Silvija debesīs. Tā kā esmu Ingas fans, tad ar patīkamu saviļņojumu gaidīju iespēju noskatīties Ingas debiju režisores postenī. Varu teikt - nenācās vilties. Dziļi personiska un drosmīga luga, kas apskata Ingai tuvo sieviešu tiesību un dzimumu vienlīdzības tēmu par pamatu izmantojot Silvijas Plātas dzīvi, laulību ar Tedu Hjūzu un traģisko nāvi. Bet īstenībā jau Silvija ir tikai tāds aizsegs un stāsts ir par Ingu.
Vienīgais likās, ka ne visai veiksmīga izvēle bija Pēteris Nebars Teda Hjūza lomā un arī pārējie aktieri-studenti spēlēja mazāk pārliecinoši salīdzinājumā ar VDT aktieri Mārtiņu Liepu.
Žēl, ka nebiju paņēmis līdzi puķes.

Šovakar gāju uz Ģertrūdes ielas teātri un sapņainām actiņām skatījos uz Ingu Gaili. Pēc izrādes Inga man uzdāvināja dzejoli.

Inga ir spēcīga sieviete.

Dzeršanā tāpat kā karā, viss ir nejaušības varā, teica policists Māris no Kartupeļēdājiem. Turpretī pašā izrādē nejaušībai vietas tikpat kā nav. Stāsts ir par nolemtību, determinismu, nespēju izrauties no ikdienas un izmainīt savu dzīvi. Nobeigums it kā loģisks, bet man personīgi netapa skaidrs, kas tieši bija tas izšķirošais faktors, kas gluži kā kāpu priedes aplauza visu Valda entuziasmu un spožos nākotnes plānus. Redzot mātes mājās un dzimtajā pagastā notiekošo ikvienu pārņemtu apziņa, ka esam dirsā [Zaķis (c)] un viss ir vēl sliktāt nekā pirms pieciem gadiem, bet lugai pietrūka tāds izteikts lūzuma punkts. Man beigas likās norautas. No aktieriem patika Artuss Kaimiņš un Uldis Norenbergs.

Vakar biju uz izrādi "Vecene" nacionālajā teātrī. Izrāde bija absurda, kā trīs dolāru banknote, bet man patika. "Vismaz kaut kas savādāks", teica meitenes.
Šodien izrāvu divus gudrības zobus (t.i. man izrāva divus gudrības zobus). Operācijas laikā biju sazāļots un neko daudz nejutu, bet šobrīd sāp visa galva un ir uzpampuši abi vaigi. Brīvdienas solās būs smagas.

        Šodien, šķiet, visa Rīgas satiksme svētku gaidās bija sajukusi prātā. (Ar Rīgas satiksme es domāju auto kustību uz Rīgas ielām nevis Rīgas pašvaldības uzņēmumu SIA "Rīgas satiksme")
20 min meklēju vietu, kur novietot auto pie iepirkšanās centra Riga Plaza. Cilvēki gatavojas valsts svētkiem, ko parasti atzīmē ar svinīgām vakariņām ģimenes lokā. Ieejot veikalā pamanīju Šleseru, kas stūma bagātīgi pildītus iepirkumu ratiņus. Veltīju Aināram pāris "Arī tu, Brut?" skatienus un mūsu ceļi šķīrās. Veikalā nopirku tikai pienu.
        Nokačāju torrentos Ivara Zviedra "Dokumentālistu". Biju dzirdējis daudz labas atsauksmes un arī treileris izskatījās daudzsološs. Cilvēkiem patīk tādas neikdienišķas lietas, kā, piemēram, vientuļa tante, kas dzīvo purva vidū un rupji lamājas. Nemaz jau nerunājot par maģiskām superspējām. Neskatoties uz visu augstākminēto, man filma īsti nepatika. Kaut kas tur pietrūka. Ivars pats saka, ka filma ir par attiecībām. Tajā pat laikā svarīgākie brīži viņa un Intas attiecībās, piemēram, tas, kā viņi salabst pēc kārtējā Intas dusmu izvirduma, kad lietā tiek laisti ne tikai krievu žargonvārdi, bet pat lomiks, paliek aizkadrā. Un vēl man likās, ka tas Ivars tomēr ir baigais dirsa. Visādi centās iedraudzēties ar Intu - cilvēku, kam ir acīmredzamas problēmas cilvēcisku attiecību veidošanā, un kad beidzot bija ieguvis Intas uzticēšanos un draudzību (un safilmējis visu filmai nepieciešamo) pasaka, ka vairs nevarēs braukt ciemos. "Mazo Princi" Ivars droši vien arī nav lasījis.
       Vēl šodien biju uz Ģertrūdes ielas teātra izrādi "Četras naktis". Izrāde man patika. Teātra lapā rakstīts, ka tas ir "stāsts par neparastām attiecībām", bet man šķiet tādu parastu attiecību jau nemaz nav. Visas ir neparastas. Scenārija autore ir Inga Gaile un to, ka scenāriju sarakstījusi sieviete, varēja just visas izrādes garumā. Ilgi domāju, kā lai uzraksta iepriekšējo teikumu tā, lai tas neizklausītos noniecinoši. Tas nebija domāts noniecinoši. Man patīk Inga Gaile. Man šķiet viņa apbrīnojami daudz zina par cilvēku attiecībām. (Noteikti vairāk nekā Ivars Zviedris) Izrādes laikā aizdomājos - nez vai tāds emocionālais viedums palīdz Ingai personīgajā dzīvē? Patika arī aktieri, it sevišķi meitenes - Iveta Pole un Anta Aizupe.
Uz skatuves pie sienas bija piestiprināts uzraksts "no miracle here". Arī šeit nekādu brīnumu.

Ja jau apsolījos, tad jāuzraksta. Par Čulimsku. Bija interesanti. Man patīk izrādes (arī filmas) par tiem vienkāršajiem cilvēkiem, kas dzīvo kaut kur nekurienes vidū, kur "taiga ir tiesa un lācis ir prokurors" un viņu ikdienas dzīvi, kurā drāmas nebūt nav mazāk kā... Toma Krūza dzīvē, piemēram.
Tāpat jau visi cīnās par laimi un visiem gribas būt mīlētiem. Tā ka atšķirības būtībā nekādas. Šaja ziņa var vilkt zināmas paralēles ar "Kolka Cool".

- Kas noticis?
- Dzīve...
- Ko tad?
-...uzbrūk.

Brīžiem tiešām tāpat kā Oblomovam - uzbrūk tā dzīve visos iespējamos un neiespējamos veidos.
Izskatās, ka atkāpties arī vairs nav kur. Un vēl baiss nogurums.

Vienmēr nez' kāpēc licies, ka tās latviešu dzimtas drāmas vēstures griežos (a.k.a. "Indrāni" utml.) ir interesantas un aktuālas tikai pašiem latviešiem. Tāpēc bija jo interesantāk skatīties, kā krievi ņemās pa Ingas Ābeles "Labo Asini".

Noteikti citādāk, nekā būtu iestudējuši latvieši, bet šite ar' netrūka latviešu sentimenta un izskatījās, ka publikai (pārsvarā, protams, krievu valodā runājošai) patika.

Vakardienas "Arī gudrinieks pārskatās" Nacionālajā teātrī bija labāks nekā biju gaidījis. Salīdzinoši maz lētu joku un pamācošs sižets. Vispār gāju tikai tāpēc, ka Artuss Kaimiņš galvenajā lomā. Patīk, kā spēlē.
Tad radās ātrā ideja apmeklēt RTU "Fukšu balli". Tomēr pēdējo gadu mācos un tā. Nu tur jau kā parasti - "zaļā gaisma". Visam.
Tagad sēžu darbā un sāp kājas. Pagaidām grūti rast tam racionālu izskaidrojumu.

Pieņemu, ka, ja es nebūtu lasījis "Mirušās dvēseles", tad izrāde man liktos nedaudz haotiska. Bet tā kā esmu skatītājs izglītotais, tad bija pat ļoti interesanti.

Artuss Kaimiņš, šķiet, bija pastiprināti gatavojies Nazdrjova lomai un izskatījās manāmi paģirains.
Un noēdies ar' kā vepris.

Kāds ir apmeklējis "Mirušās dvēseles"?
Pēc šitādas godā celšanas izjūtu gandrīz vai pienākumu apmeklēt.
Kādas atsauksmes? Ir vērts?

Vakardienas "Atskaties naidā" iekš JRT bija necerēti trāpīgs. Nu attiecībā pret to dvēseles stāvokli, kādā pašreiz atrodos.
Stāsts par pāris dīkdieņiem vecumā 20 plus something, kam visiem mazliet slāpst dzīves un tai pat laikā jaunība lēni, bet neatgriezeniski, aizslīd pagātnē. Kaspars Znotiņš ļoti pārliecinošs savā lomā, bet Iveta Pole ir mans krešs jau kopš "Monotonijas".

Man radās ideja! Uz brīdi izliksimies, ka mēs esam dzīvi cilvēki. Izliksimies, ka mēs patiešām dzīvojam!