Nošu burtnīca

Friendship, according to Proust, is the negation of that irremediable solitude to which every human being is condemned. Friendship implies an almost piteous acceptance of face values. Frendship is a social expedient, like upholstery or the distribution of garbage buckets. It has no spiritual significance. For the artist who does not deal in surfaces, the rejection of friendship is not only reasonable, but a necessity. Because the only possible spiritual development is in the sense of depth. The artistic tendency is not expansive, but a contraction. And art is the apotheosis of solitude.

Samuel Beckett "Proust"

Nedaudz pašpikojot no Krugmana šodienu varētu nosaukt par 'The night they reread Friedman'. Rietumu establišmentam (jeb kā Hermanis teiktu kreisajiem liberāļiem) pienācis pēdējais laiks pārlasīt The Moral Consequences of Economic Growth. Or else...

Brīvdienās uzstādīju sev izaicinājumu izdzīvot (tieši izdzīvot, nevis dzīvot!) līdz mēneša beigām ar 190 EUR. Apņēmos beidzot darīt galu šai izšķērdībai. Katrs cilvēks aizdzenā bēdas pa savam (un ir nelaimīgs pa savam, ja jau jāpiesauc Tolstojs). Es pērku mantas. Šomēnes jau esmu nopircis elektrisko skuvekli, Philips mp3 atskaņotāju un ādas dīvānu.
Ir pagājušas tieši viena diena kopš apņemšanās izdarīšanas un šodien nopirku Strindberga kopotos rakstus. Jo rakstura nav.

Vakar biju uz jaunās latviešu feminisma režisores Ingas Gailes lugu Mūsu Silvija debesīs. Tā kā esmu Ingas fans, tad ar patīkamu saviļņojumu gaidīju iespēju noskatīties Ingas debiju režisores postenī. Varu teikt - nenācās vilties. Dziļi personiska un drosmīga luga, kas apskata Ingai tuvo sieviešu tiesību un dzimumu vienlīdzības tēmu par pamatu izmantojot Silvijas Plātas dzīvi, laulību ar Tedu Hjūzu un traģisko nāvi. Bet īstenībā jau Silvija ir tikai tāds aizsegs un stāsts ir par Ingu.
Vienīgais likās, ka ne visai veiksmīga izvēle bija Pēteris Nebars Teda Hjūza lomā un arī pārējie aktieri-studenti spēlēja mazāk pārliecinoši salīdzinājumā ar VDT aktieri Mārtiņu Liepu.
Žēl, ka nebiju paņēmis līdzi puķes.

Separate and unatoned, while the others were being fused into the Greater Being; alone even in Morgana's embrace - much more alone, indeed, more hopelessly himself than he had ever been in his life before. He had emerged from that crimson twilight into the common electric glare with a self-consciousness intensified to the pitch of agony. He was utterly miserable, and perhaps (her shining eyes accused him), perhaps it was his own fault.

(c) A. Huxley. Brave New World

Man vajag Deloveja kundzi, kas man teiktu, ka the party doesn't matter.

Šīgada grāmatas svētku guvums:
Inga Gaile "Migla"
Viljamss S. Kārters "Iemīlējies Prusts"
Frensiss Skots Ficdžeralds "Ir maiga nakts..."

Inga Gaile. Piena ceļi.

Even before they set out on life's journey they seemed weary already of the way.

(c) James Joyce "A Portrait of the Artist as a Young Man"

Atbilstoši savām izcilajām prāta spējām, Faidrs bija ļoti vientuļš. Nav nekādu ziņu, ka viņam būtu bijuši tuvi draugi. Visos izbraucienos viņš devās viens pats. Vienmēr. Pat citu cilvēku tuvumā viņš bija un palika vientuļš. Dažkārt ļaudis to nojauta un jutās atraidīti, un tāpēc viņš tiem likās nesimpātisks, bet viņam tas nerūpēja.
(..)
Faidru īstenībā nepazina neviens. Acīmredzot viņš to tā gribēja, un tā arī notika. Varbūt vientulība bija Faidra intelektuālā pārākuma sekas. Varbūt tā bija šā pārākuma cēlonis. Bet tie abi vienmēr bija līdzās. Pārdabiski ass un vientuļš prāts.
Tomēr ar to vien nepietiek, jo nule teiktais, tāpat kā salīdzinājums ar lāzera staru, vedina domāt, ka viņš bija pagalam nejūtīgas un vēsas dabas, bet tā tas nav. Savos centienos izsekot to, ko esmu nosaucis par racionālisma rēgu, viņš bija fanātiski aizrautīgs.

(c) R.M.Pirsigs "Dzens un motociklu tehniskās apkopes māksla"

Es labprāt uzdodu sev jautājumus par savām attiecībām ar citiem, par saviem mazajiem mehānismiem, par miegu un sapņiem, par uzturu, par varu, par savām kaislībām un neprātībām, par to, ko mīlu, par to, no kā baidos, par naudu un seksu, par mašīnām un saviem dieviem, bet es ļoti maz uzdodu jautājumus par sevi pašu, par savu nekam nederīgo nepieciešamību, par to, ko daru Visumā vai arī par pašu Visumu.

"Bet ko es te daru?" - tāds nav mans iemīļotākais jautājums. Drīzāk es taujāju: "Kā lai nopelnu naudu?" vai "Kā iepatikties šai sievietei?" Vai:"Kā iemantot varu?" vai, labākajā gadījumā: "Kā attēlot šo puķi, šo kaislību, šo galvas kustību, šo putna dziesmu?"

Nav pat izslēgts, ka nauda, sieviete - vai vīrietis -, vara, puķe, kaislība, galvas kustiba vai putna dziesma pastāv tikai tādēļ, lai liegtu man uzdot jautājumu: "Ko īsti es te daru?" Iespējams, Visums nav nekas cits kā milzīga sazvērestība, kuras mērķis ir aizliegt man par to domāt.

(c) Žans d'Ormesons "Gandrīz nekas par gandrīz visu"

Bet skumīgs gals
Pienāk tādam, kas, pazīstams
Visiem, sevi nav pazinis.

(c) Seneka "Tiests"

Parasti grāmatu lasīšana pirms gulētiešanas man palīdz ātrāk iemigt.
Vakardien pabeidzu lasīt Hamsuna "Mistērijas" un divas stundas nevarēju aizmigt. Pārāk daudz neatbildētu jautājumu.
Šķiet, uz beigām Hamsuns pats sapinās stāstā un atmeta ar roku: "Aj, es pats vairs nezinu, kas ir Nāgels un vispār kāpēc viņš ir, davaj' ka apraušu stāstu šeit un tagad un ta jau lai lasītājs pats izfunktierē kas un kā..."

"Cilvēki būvē mājas, jo viņi ir dzīvi, un raksta grāmatas, jo zina, ka ir mirstīgi."

'Smagā' ofisa darbā būšu jau izgājis cauri teju visam lirika.lv arhīvam. Nezinu, kas veidojis un ar kādu mērķi, bet interesanta kolekcija.
Protams, tajā visā ir arī snobiskais elements. Izejot uz virtuvi pēc tējas, vienmēr demonstratīvi atstāju fulskrīnā atvērtu kādu Junga vai Epikūra darbu cerībā, ka agri vai vēlu kāds no kolēģiem pamanīs manu aizraušanos un pajautās, ko es tur vislaik lasu. Bet es tikai nevērīgi atmetīšu ar roku: "Ak, tas jau tikai Epikūrs..."
Pagaidām gan izskatās, ka vietējie ofisa haiskōri inbox spēlītēs kolēģus interesē daudz vairāk nekā manā monitorā notiekošais.

"Un Harijs nodušojas, saģērbjas un iziet ārā tādēļ, ka nav citur, kur iet, kad sienas sāk ieaugt viņa galvā un lietas atsakās sniegt tās mazās nākotnes ilūzijas, kas īstenībā ir to nolāpītais uzdevums. (..) Tā kā viņi ir nedaudz pazīstami - pēc rakstīšanas kursa, kurā Harijs piedalījās, bet Magnuss bija vieslektors - Harijs arī vicinās un viņam izdosies radīt iespaidu, ka viss ir vislabākajā kārtībā, kaut viņš iekšēji vārīsies aiz vientulības un sevis paša nicināšanas, bet visvairāk kauna būt vienam - vairāk par kaunēšanos par savu vientulību."

(c) Ulfs Eriksons "Stikla cilvēki"

Bet īpaši nepanesamas jaunajai sievietei šķita pusdienas stundas apakšstāvā mazajā ēdamistabā, kur no krāsns nāca dūmi, durvis čīkstēja, sienas bija norasojušas un grīda mitra; Emmai likās, ka tai uz šķīvja pasniedz visu dzīves rūgtumu, un, kad no vārītās vērša gaļas kāpa garaiņi, no viņas dvēseles dzīlēm pacēlās derdzīgums.

(c) G. Flobērs 'Bovarī Kundze'

Vai es runāju tikai par sevi, teikdama, ka kopš pēdējo reizi sēdeju šajā ērkšķainajā un prominentajā krēslā, mani nav piemeklējis nekas tāds, ko būtu vērts dēvēt par piedzīvojumu, un tomēr es pati sev šķietu nenogurstošu un fascinējošu raižu subjekts - vulkāns, kura izvirdumi nekad nebeidzas?
Vai esmu viena sava egoismā, teikdama, ka vienmēr, kad blāvā rītausmas gaisma izlaužas cauri Tevistokskvēra Nr. 52 žalūzijām, es atveru acis un iesaucos: "Ak, paldies Dievam! Te nu es atkal esmu!" - ne vienmēr ar prieku, reizēm sāpēs, reizēm saraujoties spējā riebumā - bet vienmēr, vienmēr ar interesi?

(c) V. Vulfa "Esības mirkļi"