Par to, kā arvien mazāk paliek par ko šeit rakstīt. Bet interesanti.
Feb. 16th, 2011 | 02:17 pm
From:: vinsents
Vai es runāju tikai par sevi, teikdama, ka kopš pēdējo reizi sēdeju šajā ērkšķainajā un prominentajā krēslā, mani nav piemeklējis nekas tāds, ko būtu vērts dēvēt par piedzīvojumu, un tomēr es pati sev šķietu nenogurstošu un fascinējošu raižu subjekts - vulkāns, kura izvirdumi nekad nebeidzas?
Vai esmu viena sava egoismā, teikdama, ka vienmēr, kad blāvā rītausmas gaisma izlaužas cauri Tevistokskvēra Nr. 52 žalūzijām, es atveru acis un iesaucos: "Ak, paldies Dievam! Te nu es atkal esmu!" - ne vienmēr ar prieku, reizēm sāpēs, reizēm saraujoties spējā riebumā - bet vienmēr, vienmēr ar interesi?
(c) V. Vulfa "Esības mirkļi"