Nošu burtnīca

Friendship, according to Proust, is the negation of that irremediable solitude to which every human being is condemned. Friendship implies an almost piteous acceptance of face values. Frendship is a social expedient, like upholstery or the distribution of garbage buckets. It has no spiritual significance. For the artist who does not deal in surfaces, the rejection of friendship is not only reasonable, but a necessity. Because the only possible spiritual development is in the sense of depth. The artistic tendency is not expansive, but a contraction. And art is the apotheosis of solitude.

Samuel Beckett "Proust"

All human unhappiness comes from one single thing: not knowing how to remain at rest in a room.

-Blaise Pascal

Separate and unatoned, while the others were being fused into the Greater Being; alone even in Morgana's embrace - much more alone, indeed, more hopelessly himself than he had ever been in his life before. He had emerged from that crimson twilight into the common electric glare with a self-consciousness intensified to the pitch of agony. He was utterly miserable, and perhaps (her shining eyes accused him), perhaps it was his own fault.

(c) A. Huxley. Brave New World

- You look sick. Freddie, you don't look healthy.
- I don't look like that. That's not how I look.
- You don't think you can?
- It's just not how I look.

(c) The Master

"Šodien ir tā, kā ir, tāpēc, ka tā bija vakar un nevis tāpēc, ka tā vajadzētu būt".

Tā kolēģis šodien mēģināja celt komandas cīņassparu un mudināt uz pārmaiņām.
Es, protams, uzķēros. Katru dienu taču var atkal sākt no baltas lapas.

"mēs neesam līdzīgi celtnēm, kurām var pievienot akmeņus no ārpuses, mēs esam kā koki, kas sava zara nākamo mezglu, lapotnes jauno zarojumu rada paši no savām sulām."

(c) M. Prusts "Zudušo laiku meklējot"

[..]viņš manī radīja divējas šaubas, kuras izraisīja briesmīgas ciešanas. Pirmām kārtām kļuva skaidrs, ka (es taču joprojām biju pārliecināts, ka stāvu uz neskartas dzīves sliekšņa un ka došos tajā iekšā tikai rīt no rīta) mans mūžs jau ir sācies, vēl vairāk - tas, kas sekos, nebūs sevišķi atšķirīgs no iepriekšējā. Otrās bažas - patiesību sakot, tikai cits pirmo veids - bija apjausma, ka es neatrodos ārpus Laika, ka esmu pakļauts tā likumiem gluži kā romāna personāži, kas tieši tā dēļ radīja manī tādas skumjas, kad Kombrē savā vītolklūgu patvērumā lasīju par viņu dzīvi.
Teorētiski katrs zina, ka zeme griežas, bet īstenībā neviens to nemana; zeme, pa kuru staigājam, nekustas un mēs varam dzīvot mierīgi. Dzīvē tāpat ir ar Laiku.

M. Prusts "Zudušo laiku meklējot"

Even before they set out on life's journey they seemed weary already of the way.

(c) James Joyce "A Portrait of the Artist as a Young Man"

Atbilstoši savām izcilajām prāta spējām, Faidrs bija ļoti vientuļš. Nav nekādu ziņu, ka viņam būtu bijuši tuvi draugi. Visos izbraucienos viņš devās viens pats. Vienmēr. Pat citu cilvēku tuvumā viņš bija un palika vientuļš. Dažkārt ļaudis to nojauta un jutās atraidīti, un tāpēc viņš tiem likās nesimpātisks, bet viņam tas nerūpēja.
(..)
Faidru īstenībā nepazina neviens. Acīmredzot viņš to tā gribēja, un tā arī notika. Varbūt vientulība bija Faidra intelektuālā pārākuma sekas. Varbūt tā bija šā pārākuma cēlonis. Bet tie abi vienmēr bija līdzās. Pārdabiski ass un vientuļš prāts.
Tomēr ar to vien nepietiek, jo nule teiktais, tāpat kā salīdzinājums ar lāzera staru, vedina domāt, ka viņš bija pagalam nejūtīgas un vēsas dabas, bet tā tas nav. Savos centienos izsekot to, ko esmu nosaucis par racionālisma rēgu, viņš bija fanātiski aizrautīgs.

(c) R.M.Pirsigs "Dzens un motociklu tehniskās apkopes māksla"

Katru reizi, kad vēlos iegādāties jaunu elektroniku vai sadzīves tehniku, atceros epizodi no filmas Birds of America, kur tas sapņainais brālis jautāja brāļasievai "Has the new washer and dryer made you happy?" un uzdodu sev šo pašu jautājumu. Visiem cilvēkiem vajadzētu tā darīt, nevis akli sekot reklāmai un patēriņa kultam.
Arī šobrīd uzdodu sev šo pašu jautājumu, jo ir liela vēlme iegūt savā īpašumā šo tehnoloģijas brīnumu. Pagaidām atbildi neesmu radis.
Bet no otras puses lietotājs rododendri reiz teica "kāda tad jēga vispār dzīvot, ja tu nevari savu trūkumu pasvītrot ar vērienu"...

I know things are going to get better, and I know that one day I’ll not necessarily forget about the past, but remember it as a lesson in life instead of a heartache that makes me sad. Everything will be okay, and I will be happy. I am happy though - just a sad kind of happy...

(c) breathe-hope-iin-me.tumblr.com

Es labprāt uzdodu sev jautājumus par savām attiecībām ar citiem, par saviem mazajiem mehānismiem, par miegu un sapņiem, par uzturu, par varu, par savām kaislībām un neprātībām, par to, ko mīlu, par to, no kā baidos, par naudu un seksu, par mašīnām un saviem dieviem, bet es ļoti maz uzdodu jautājumus par sevi pašu, par savu nekam nederīgo nepieciešamību, par to, ko daru Visumā vai arī par pašu Visumu.

"Bet ko es te daru?" - tāds nav mans iemīļotākais jautājums. Drīzāk es taujāju: "Kā lai nopelnu naudu?" vai "Kā iepatikties šai sievietei?" Vai:"Kā iemantot varu?" vai, labākajā gadījumā: "Kā attēlot šo puķi, šo kaislību, šo galvas kustību, šo putna dziesmu?"

Nav pat izslēgts, ka nauda, sieviete - vai vīrietis -, vara, puķe, kaislība, galvas kustiba vai putna dziesma pastāv tikai tādēļ, lai liegtu man uzdot jautājumu: "Ko īsti es te daru?" Iespējams, Visums nav nekas cits kā milzīga sazvērestība, kuras mērķis ir aizliegt man par to domāt.

(c) Žans d'Ormesons "Gandrīz nekas par gandrīz visu"