Nošu burtnīca

Jau otro mēnesi bez darba. Šodien pārdevu mašīnu. Tagad kādam laikam būs nauda. Vēl paliek telefons un velosipēds. Pēc tam jau vairs nebūs palicis nekas vērtīgs, ko pārdot.

Vakarnakt nogulēju 12 stundas. Pārstrādāšanās negatīvi ietekmē veselību (it kā tas jau tāpat nebūtu skaidrs, lol). Pa nedēļu biju tā nomocījies, ka ikgadējos 10 km Nordea maratonā noskrēju uzrādot savu visu laiku sliktāko rezultātu. Sākot ar pirmdienu atvaļinājums, kāpšu uz riteņa un kā Lana just ride. Nākamajās trīs dienās 211 km.

Vēl man nepatīk, kad darbā sievietes piebīda savus biroja krēslus viena otrai pavisam tuvu, izskatās noslēpumainas un svarīgas, un tā ilgstoši pusčukstus par kaut ko sarunājas. Bet, kad tu noej viņām garām, tad var sadzirdēt, ka īstenībā viņas sarunājas par mājas žalūzijām vai kaut ko tādu.

Lai kļūtu par projektu menedžeri ir svarīgas divas lietas - labi nostādīta balss un mācēt likt cilvēkiem justies svarīgiem. Kad es darbā norādu uz kādu niansi, kas pārējiem projekta dalībniekiem palikusi nepamanīta, mūsu projektu menedžeris saka "It's good that you brought this up, Janis" un tas man liek justies svarīgam un gudrākam par pārējiem. Vai arī, ja esam pabeiguši kādu no projekta posmiem, viņš saka "Thank you Janis, we couldn't have done this without you". Tā ir lieliska tehnika, kā motivēt darbiniekus neieguldot papildus līdzekļus.

Mani sajūsmina tas svarīgums ar kādu mans vecākais kolēģis paņem visstiprāko espresso kafiju, ērti iekārtojas darba krēslā un spēlē datorā tetri. Attieksmei ir nozīme.

"Šodien ir tā, kā ir, tāpēc, ka tā bija vakar un nevis tāpēc, ka tā vajadzētu būt".

Tā kolēģis šodien mēģināja celt komandas cīņassparu un mudināt uz pārmaiņām.
Es, protams, uzķēros. Katru dienu taču var atkal sākt no baltas lapas.

Darbā kāds bija pārregulējis radio un visu dienu fonā skanēja Super FM. Viegli nebija.

Tāda visai izdevusies diena šodien.
No rīta - darba intervija, kuras rezultātā dabūju paaugstinājumu. Par ko pašam baigais prieks, jo tiku strādāt tieši tur, kur gribēju un izskatās, ka beidzot varēšu darīt to, kas pašam patīk un interesē.
Pusdienlaikā - velosezonas atklāšanas ietvaros ar Līvu braucām iekarot Mežaparka veloceliņus (un neceļus). Forši būtu, ja saulīte lutinātu vairāk, bet kopumā ļoti pozitīvs pasākums. Ā un vēl redzēju, kā izskatās rotaļu centrifūga, kas jau nav maz.
Tagad pat nezinu, kā lai tā cienīgi noslēdz šo dienu. Īsti roka neceļās pilināt to darvas pilienu medus mucā un rakstīt maģistra darbu. Varētu uztaisīt sev kaut ko garšīgu, bet tad man būtu jābrauc uz veikalu un tas jau ir no manis par daudz prasīts.

Šodien darbā obligātā veselības pārbaude, kas ietver arī asins analīzes. Es, protams, being the complete sissy that I am, uzreiz prasu cik mililitrus ņems un sāku stāstīt, kā es ar adatām un asins skatiem tā ne visai draudzējos un, iespaida paspilgtināšanai, atstāstu arī sliktākos piedzīvojumus iz analīžu nodošanas vēstures.
Galu galā laikam tomēr nedaudz pārspīlēju ar dramatismu, jo māsiņa, noklausījusies manu stāstu, līdzjūtīgi palūkojas uz mani no briļļu apakšas un jautā: "Vai jums ir bijis kādreiz arī tā, ka jums ņem asinsanalīzes un jūs nenoģībstiet?" :D Pasmējos un atbildēju, ka jā - deviņdesmit piecos procentos gadījumu.

Atnācu no treniņa un tā kā jutos noguris un vakarā paredzēta naktsmaiņa, tad izlēmu nosnausties. Pamodos no sajūtas, ka salst seja. Pataustīju radiatorus un tie bija pilnīgi auksti. Gāju pie koju administratores noskaidrot, kas noticis. Paskaidroja, ka siltummezglā notikusi avārija un apkures nav ne tikai kojās, bet arī vairākās blakus mājās. Kad sataisīs nezin. Vispār paveicās, ka laicīgi pamodos un nenosalu miegā.
Tagad sēžu darbā un izdomāju - jāatzimē cibā, ka šodien ir pirmā reize dzīvē, kad pie sevis nodomāju: cik labi, ka vakarā jāiet uz darbu.

"Cilvēki būvē mājas, jo viņi ir dzīvi, un raksta grāmatas, jo zina, ka ir mirstīgi."

'Smagā' ofisa darbā būšu jau izgājis cauri teju visam lirika.lv arhīvam. Nezinu, kas veidojis un ar kādu mērķi, bet interesanta kolekcija.
Protams, tajā visā ir arī snobiskais elements. Izejot uz virtuvi pēc tējas, vienmēr demonstratīvi atstāju fulskrīnā atvērtu kādu Junga vai Epikūra darbu cerībā, ka agri vai vēlu kāds no kolēģiem pamanīs manu aizraušanos un pajautās, ko es tur vislaik lasu. Bet es tikai nevērīgi atmetīšu ar roku: "Ak, tas jau tikai Epikūrs..."
Pagaidām gan izskatās, ka vietējie ofisa haiskōri inbox spēlītēs kolēģus interesē daudz vairāk nekā manā monitorā notiekošais.

Agrāk brīvdienas ne ar ko neatšķīrās no parastām dienām, kad lekcijas gluži vienkārši netiek apmeklētas. Tagad, kad esmu pievienojies darbaļaužu pulkam, brīvdienas iegūst pavisam citu nozīmi. Manā gadījumā tā būtu pilnīga universitātes darbiņu ignorēšana aizbildinoties ar nedēļas laikā uzkrāto nogurumu. Ar visiem referātiem un kursa darbiem esmu iegājis prokrastinēšanas ceturtajā fāzē - noliegums.
Un vēl brīvdienas kļuvušas ievērojami īsākas, nepaspēju pat iegūt velosipēdistam raksturīgo plaukstu virspuses iedegumu, kad pie durvīm klauvē pirmdiena un
es skrienu uz ofisu uzklausīt
cik labi es izskatos žaketē
tu paliec mājās sagaidīt
tavs bālums piestāv manām tapetēm...

Tā diena ir pienākusi. Varat mani apsveikt - šodien parakstīju darba līgumu.
Tagad kļūšu par kārtīgu karjeras cilvēku un šeit rakstīšu tikai absolūti nopietnus ierakstus par nopietnām tēmām.

Šodien atkal biju darba intervijā. Ja turpināšu ar tādu regularitāti, tad drīz kļūšu par profesionālu intervējamo, kā Endijs. Pirmdien solīja ziņot par rezultātiem. Iedzimtais pesimisms gan saka, ka atkal pa tukšo, bet dzīvosim redzēsim.

Visādi citādi smaga nedēļa, kurā daudz kas ir uzspēts un izdarīts. Tagad atliek tikai nosklausīties pāris reizes Take It Easy My Brother Charles morāles būstošanai, noskriet piecus kilometrus un noskatīties kādu foršu padomju filmu ar Elzu Radziņu.

Diemžēl intervijas otrā kārta pagaidām paliks augstākais sasniegums manā karjerā.
Tā stulbi sanāca - iztērējos naudu par žaketi, bet darbu nedabūju.

Rītdien darba intervijas otrā kārta. Augstākais līmenis, kādu jelkad esmu sasniedzis. Tas gan nenozīmē, ka nekad dzīvē neesmu strādājis algotu darbu. Tikai iepriekšējās darba vietās nenotika atlase divās kārtās. Atlase nenotika vispār. Lai nepateiktu ko lieku, varētu teikt, ka tiku darbā tāpat, kā ministra Dūklava meita.

Bet šoreiz viss ir nopietni un esmu rūpīgi gatavojies. Noskatījos joutubē pāris video par veiksmīgu darba interviju, par to kā izskatīties profesionāli, kā arī nogriezu matus un nopirku jaunu žaketi.
Tagad nekas nevar noiet greizi.

Izskatās, ka "Karjeras dienu" apmeklēšanai veltītais laiks nemaz nebūs zemē nomests. Pirmdien darba intervija.
Jums arī vienmēr, kad zvana, lai uzaicinātu uz darba interviju, tas notiek visnepiemērotākajā brīdī? Man jā.
Piemēram, šodien piezvanīja, kad ņēmu naudu no bankomāta. Bet vispār sanāca tāds baigi zīmīgs moments. Es tagad ņemu to lielo čunguru velosipēda iegādei un sāku domāt, ko nu ēdīšu, kā nu būs un tieši zvans par darba interviju. Un tad mani pārņēma tāds ušakovisks "VISS BŪS LABI"...