Nošu burtnīca

Vakarnakt nogulēju 12 stundas. Pārstrādāšanās negatīvi ietekmē veselību (it kā tas jau tāpat nebūtu skaidrs, lol). Pa nedēļu biju tā nomocījies, ka ikgadējos 10 km Nordea maratonā noskrēju uzrādot savu visu laiku sliktāko rezultātu. Sākot ar pirmdienu atvaļinājums, kāpšu uz riteņa un kā Lana just ride. Nākamajās trīs dienās 211 km.

Sanāca braucot no darba nedaudz izmirkt un nosalt.
No vakardienas skriešanas sāp kāja.
Rītdien pirkšu pulsometru.

Vakardien bija jauks Bērnības Milicijas koncerts Kaņepes kultūras centrā. Vienīgais trūkums bija karstums un gaisa trūkums zālē. Kad Juris sāka spēlēt Industriju, blakus stāvošās meitenes teica, ka tūlīt noģībs. Jautājums - no sajūsmas vai no bezgaisa - paliek atklāts.
Šodien beidzot saņēmos pirmajam braucienam ar riteni. Gan pirmajam šogad, gan pirmajam ar jauno riteni. Sajūtas brīnišķīgas. Pēc tirgus izbraukāšanas nevarēju likties mierā un izbraucu vēl pāris riņķus pa rajonu. Par spīti tam, ka vietām celiņus un ietves joprojām klāj sniegs un ledus, sākot no rītdienas uz darbu došos ar velosipēdu.
Tādā enerģijas uzplūdā atklāju arī brīvdabas skriešanas sezonu. Tikai divarpus kilometri, bet ar kaut ko taču ir jāsāk.

Ja tu ej uz sporta klubu Ziepītī, tad ģērbtuvēs ir diezgan grūti noteikt, vai cilvēks pārģērbjas, lai ietu uz zāli, vai pārģērbjas, lai dotos pēc treniņa mājās.

Jaunu gadu iesāku ar jaunu riteni.

Šodien sporta klubā blakus skrēja kungs, kas bija pārsteidzoši līdzīgs Pēterim Vaskam. Varbūt tas arī bija viņš. Gribēju jau iet klāt un teikt "Čau, Pēteri! Man patīk tava otrā simfonija", bet beigās tomēr pārdomāju. Bija bail aplauzties, ja nu gadījumā tas tomēr nav viņš.

Šodien pirmoreiz šoruden biju uz sporta klubu. Tomēr atšķirībā no pagājušā gada esmu izvēlējies taktiku, kas nepavisam neatbilst vispārpieņemtajiem sporta klubu likumiem. For starters - sporta kluba piedāvātās nodarbības (body bike, pilates, aerobika, fatburner etc.) izmanto pārsvarā tikai meitenes, viņu džeki tajā laikā kačājas trenažieru zālē. (Arī džeki, kam nav draudzenes, kačājas trenažieru zālē, lai iegūtu pievilcīgus ķermeņa apveidus un tādejādi piesaistītu meiteņu uzmanību.)
Turpretī es šogad esmu apņēmies maksimāli apmeklēt visdažādākās nodarbības. Visa pamatā ir tehnika. Sākumā meitnes tevi uzlūko, kā iesācēju, bet, kad esi sasniedzis zināmu līmeni, ir ļoti vienkārši uzsākt sarunu sniedzot tehnisku padomu, kā labāk izpildīt konkrēto vingrinājumu vai piedāvājoties palīdzēt pastiept cirkšņa muskuli. Turklāt izmēģinot visas piedāvātās nodarbības iespējams jau 'sagatavošanās procesā' izvērtēt, kuras nodarbības apmeklē visskaistākās meitenes.
Šodien treniņā biju vienīgais džeks un nebija nevienas smukas meitenes. But if at first you don't succeed, you try try try...

Noskriet desmit kilometrus es varu ātrāk nekā trīsdesmit divus nobraukt ar riteni. Šodien pārbaudīju.
Pēc sacensībām baroja ar auzu pārslu putru. Katram pienācās viena porcija, ko izsniedza apmaiņā pret talonu. Es gāju un paņēmu divas. Vienkārši bija tā sajūta, ka esmu pelnījis.

Pirmkārt. Tas, ka maratona finišā izsniedza cepumus, bija diezgan izdevies joks. Tajā brīdī kad biju atkārtojis savu pagājušā gada sasniegumu - 10 km piecdesmit divās minūtēs, un steidzami vajadzēja uzņemt ūdeni un enerģiju smiekli gan nenāca, bet tagad spēju uz to "neatskatīties naidā" tā teikt.
Otrkārt, galvenā divos maratona gados iegūtā morāle - jēgas trenēties nav nekādas.
Un treškārt - pēc maratona manu prātu ilgi nodarbināja kāds tetovējums. Meitenei uz pleca ne visai glītiem burtiem bija uztetovēts "My Life". Ilgi prātoju vai sākotnējā tetovējuma iecere aprobežojās ar šiem diviem vārdiem, vai tomēr meitene drūmos pusaudžu gadu pārdzivojumus vēlējusies iemūžināt ar "My Life is Miserable" vai "My Life is Black Abyss" vai ko tamlīdzīgu, un pēdējā brīdī tomēr pārdomājusi vai tikusi apturēta. Kaut kas tajā tetovējumā man likās nepabeigts...

Šodien sāku gatavoties Nordea maratonam. Noskrēju treniņā 3 km. Maratonā skriešu 10 km.
Pagājušogad maratonam sāku gatavoties tikko kā nokusa sniegs un attiecīgi mana devīze bija "Paņemsim uz pieredzīti!".
Līdz maratonam atlikušas 17 dienas. Atkārtoti izmantot pērnā gada skrējiena devīzi būtu zaimošana.
Nespēju izšķirties starp "Kā ir tā jādzīvo..." un "Izlietu ūdeni nesasmelsi".

Šodien treniņā vingroju blakus Markus Riva. Diena izdevusies.

Māri Šveiduk, turies pie visa, kas tev svēts, jo te nu es nāku! Šodien treniņā nosvēros un svinīgi varu paziņot trīs nedēļu kačāšanās rezumē (drumroll, please): +1.5 kg. Apēsts arī noteikti tiek aptuveni divreiz vairāk kā iepriekš.

Mūzikā atkal Future Islands. Walking through the door.

Tikko atnācu no treniņa. Man patīk iet uz treniņu piektdienu un sestdienu vakaros, jo tad zālē ir palikuši tikai īsteni sportisti, kam neinteresē tusiņi un vieglas uzvedības sievietes, vai izrādīt uzpumpēto bicīti kādā nebūt klubiņā, piemēram.
Tikai vīri, kas strādā ar pilnu atdevi.

No šodienas sāku staigāt uz City Fitness kačāties. Gribās puslīdz iedabūt sevi formā. Šodien vairāk spiedām uz grudaku un bicīti, tāpēc uz savu uzpumpēto biedru fona sajutos kā pilnīgs nulle. Atkal.
Nekas, rītdien skriešanas trenniņš un ta' jau redzēs, kurš šoreiz būs tas 'puskoka lēcējs'. (ļauni smīn)
Un vēl jāizstrādā īpaša diēta. Biedri gan teica, ka kačāties un neēst gaļu ir pilnīgs losisms (šitas priekš manis bija jaunvārds), bet centīšos pierādīt pretējo.

Par rezultātiem. Distances laiku nav vērts pat pieminēt, jo startēju pirmo gadu, kas nozīmē, ka biju vienā no pēdējiem starta koridoriem un sākumā bija jāiziet cauri pilnīgākajai vella mašinērijai, līdz tiku līdz šosejai, kur jau varēju braukt ar paša izvēlētu ātrumu.
Tāpēc šo braucienu uztvēru vairāk kā cīņu par labāku starta pozīciju nākamgad. Izdevās palīst zem tūkstoša, tā ka nākamgad jau varu cerēt vismaz uz divtūkstošajiem numuriem.
Vēl uz nākamo gadu jāsagādā sporta riteni, jo tieši pirms finiša braucot siguldas kalnā mani septiņi pārnesumi bija bišķīt par īsu.

Šodien pirmā skolas diena. Iespējams, pēdējā pirmā skolas diena mūžā.

Ir pēdējās augusta dienas un kā katru gadu arī šogad kojas pamazām pildās ar zinības alkstošiem jaunajiem studentiem, jeb tautā sauktiem par "pervakiem", kas jūsmīgi un cerību pilni, ar actiņām mirdzošām kā brīnumsvecītes, iepazīst jauno mītni un tās apkārtni.
Bet es, savukārt, sēžu uz balkona un ar rūpju pilnu skatienu noraugos, kā šie stiepj koferus un galda lampas, un pie sevis domāju: "Kā dzīve jūs pērs, cik daudz no tām jūsu šābrīža ekspektācijām tomēr paliks nepiepildītas..."
Bet var jau būt arī, ka nē... Kā tajā dziesmā:
Maybe mother told you true
And there'll always be somebody there for you
And you'll never be alone

But maybe she's wrong
And maybe I'm right
And just maybe she's wrong

Var jau būt, ka tikai man pabeidzot vidusskolu bija pārāk cerīgs skats nākotnē.

Nu vismaz ar mācību gada iesākumu šī gada pirmkursniekiem ir paveicies - pirmajā septembrī svinīgais pasākums un tad līdz pat piektajam var svinēt. Cik atceros, tad mums bija otrajā dienā jābūt uz lekcijām.
Pats gan nevarēšu pilnībā izbaudīt kojās valdošo līksmi, jo svētdien jābrauc uz Siguldā notiekošo velosipēdistu vienības braucienu.
Brīdī, kad likās, ka galalēmums par piedalīšanos atlikts pārāk jau nu ilgi, un pašreizējā dalības maksa (15 Ls) būtu tā kā par daudz prasīts, darbs piedāvā ielūgumus.
Tā ka dzīve dažreiz ir patīkamu pārsteigumu pilna un pat nedaudz skaista.