Nošu burtnīca

Ir pēdējās augusta dienas un kā katru gadu arī šogad kojas pamazām pildās ar zinības alkstošiem jaunajiem studentiem, jeb tautā sauktiem par "pervakiem", kas jūsmīgi un cerību pilni, ar actiņām mirdzošām kā brīnumsvecītes, iepazīst jauno mītni un tās apkārtni.
Bet es, savukārt, sēžu uz balkona un ar rūpju pilnu skatienu noraugos, kā šie stiepj koferus un galda lampas, un pie sevis domāju: "Kā dzīve jūs pērs, cik daudz no tām jūsu šābrīža ekspektācijām tomēr paliks nepiepildītas..."
Bet var jau būt arī, ka nē... Kā tajā dziesmā:
Maybe mother told you true
And there'll always be somebody there for you
And you'll never be alone

But maybe she's wrong
And maybe I'm right
And just maybe she's wrong

Var jau būt, ka tikai man pabeidzot vidusskolu bija pārāk cerīgs skats nākotnē.

Nu vismaz ar mācību gada iesākumu šī gada pirmkursniekiem ir paveicies - pirmajā septembrī svinīgais pasākums un tad līdz pat piektajam var svinēt. Cik atceros, tad mums bija otrajā dienā jābūt uz lekcijām.
Pats gan nevarēšu pilnībā izbaudīt kojās valdošo līksmi, jo svētdien jābrauc uz Siguldā notiekošo velosipēdistu vienības braucienu.
Brīdī, kad likās, ka galalēmums par piedalīšanos atlikts pārāk jau nu ilgi, un pašreizējā dalības maksa (15 Ls) būtu tā kā par daudz prasīts, darbs piedāvā ielūgumus.
Tā ka dzīve dažreiz ir patīkamu pārsteigumu pilna un pat nedaudz skaista.