Nošu burtnīca

Par rezultātiem. Distances laiku nav vērts pat pieminēt, jo startēju pirmo gadu, kas nozīmē, ka biju vienā no pēdējiem starta koridoriem un sākumā bija jāiziet cauri pilnīgākajai vella mašinērijai, līdz tiku līdz šosejai, kur jau varēju braukt ar paša izvēlētu ātrumu.
Tāpēc šo braucienu uztvēru vairāk kā cīņu par labāku starta pozīciju nākamgad. Izdevās palīst zem tūkstoša, tā ka nākamgad jau varu cerēt vismaz uz divtūkstošajiem numuriem.
Vēl uz nākamo gadu jāsagādā sporta riteni, jo tieši pirms finiša braucot siguldas kalnā mani septiņi pārnesumi bija bišķīt par īsu.

Šodien pirmā skolas diena. Iespējams, pēdējā pirmā skolas diena mūžā.

Un vēl gatavojoties velobraucienam atceļā no darba nopirku ķiveri un tā kā somas, kur to ielikt, nebija, tad liku uzreiz galvā. Jāatzīst, ka braucot darba apģērbā (žaketē) un ar ķiveri galvā sajūtas ir ultra-super-nūģiskas.

Ir pēdējās augusta dienas un kā katru gadu arī šogad kojas pamazām pildās ar zinības alkstošiem jaunajiem studentiem, jeb tautā sauktiem par "pervakiem", kas jūsmīgi un cerību pilni, ar actiņām mirdzošām kā brīnumsvecītes, iepazīst jauno mītni un tās apkārtni.
Bet es, savukārt, sēžu uz balkona un ar rūpju pilnu skatienu noraugos, kā šie stiepj koferus un galda lampas, un pie sevis domāju: "Kā dzīve jūs pērs, cik daudz no tām jūsu šābrīža ekspektācijām tomēr paliks nepiepildītas..."
Bet var jau būt arī, ka nē... Kā tajā dziesmā:
Maybe mother told you true
And there'll always be somebody there for you
And you'll never be alone

But maybe she's wrong
And maybe I'm right
And just maybe she's wrong

Var jau būt, ka tikai man pabeidzot vidusskolu bija pārāk cerīgs skats nākotnē.

Nu vismaz ar mācību gada iesākumu šī gada pirmkursniekiem ir paveicies - pirmajā septembrī svinīgais pasākums un tad līdz pat piektajam var svinēt. Cik atceros, tad mums bija otrajā dienā jābūt uz lekcijām.
Pats gan nevarēšu pilnībā izbaudīt kojās valdošo līksmi, jo svētdien jābrauc uz Siguldā notiekošo velosipēdistu vienības braucienu.
Brīdī, kad likās, ka galalēmums par piedalīšanos atlikts pārāk jau nu ilgi, un pašreizējā dalības maksa (15 Ls) būtu tā kā par daudz prasīts, darbs piedāvā ielūgumus.
Tā ka dzīve dažreiz ir patīkamu pārsteigumu pilna un pat nedaudz skaista.

Vakardien ritenim pārlūza stūre. Sīkāk nevēlos aprakstīt, bet pieņemu, ka skats no malas bija diezgan komisks.

Šodien laikam trešā prognoze. (Viens mans pasniedzējs tā vienmēr teica, kad notika kaut kas slikts vai neparedzēts. Būtībā normāla atmazka) Ne tikai sabiedriskā transporta avārija, bet arī mani un manu velo gandrīz toyota džips izsmērēja pret radiatoru.
Skaļās auto taures izbiedēts braucu tālāk, bet džips pieripina blakām un lēnām nolaiž blakussēdētāja logu. Skāde, autovadītājs ir vīrietis. Ne jau tāpēc, ka sievietes būtu sliktākas autovadītājas un tas man dotu tiesības justies pārliecinātākam par savu taisnību, vienkārši samīzos, ka liks apstāties un sados pa seju. Bet nē, tikai nolasīja morāli par to, ka velosipēds jāstumj pie rokas šķērsojot gājēju pāreju un ieteica palasīt ceļu satiksmes noteikumus. Un nosauca par idiņu.
Es neko, vālēju tik tālāk un meklēju ātrāk kādu ietvi, kur nogriezties.
No vienas puses autovadītājam bija taisnība, bet no otras puses gājēju pāreja bija ar luksoforu regulējama un viņam tā bija jāšķērso nogriežoties pa labi, tā ka viņam būtu mani jāpalaiž.

Šādā laikā pats bīstamākais riteņbraucējam ir ledus gabali ietvju malās un jo īpaši vietās, kur ietve savienojās ar ielu. Šodien pirmais kritiens ar jauno velo. Varēju pamatīgi izsmērēt šuplādi pret asfaltu, bet tiku cauri ar vieglu izbīli, netīru jaku un nobrāztu ceļgalu.

Šodien beidzot tiku pie velosipēda. Izskatās aptuveni šitā: Koga Miyata Road Gentleman. Tikai zaļā krāsā.

Tagad gan laikam nāksies kādu mēnesi pārtikt no rīsiem, bietēm un burkāniem. Bet par to es domāšu vēlāk. Tagad jālaiž izkāst pa rajonu!