Nošu burtnīca

Atnācu no treniņa un tā kā jutos noguris un vakarā paredzēta naktsmaiņa, tad izlēmu nosnausties. Pamodos no sajūtas, ka salst seja. Pataustīju radiatorus un tie bija pilnīgi auksti. Gāju pie koju administratores noskaidrot, kas noticis. Paskaidroja, ka siltummezglā notikusi avārija un apkures nav ne tikai kojās, bet arī vairākās blakus mājās. Kad sataisīs nezin. Vispār paveicās, ka laicīgi pamodos un nenosalu miegā.
Tagad sēžu darbā un izdomāju - jāatzimē cibā, ka šodien ir pirmā reize dzīvē, kad pie sevis nodomāju: cik labi, ka vakarā jāiet uz darbu.

Atlika tikai pagausties par to kā "dzīve uzbrūk", un Oblomova problēmas kā ļauna sodība piemeklē arī mani. Konkrētāk - pēc mēneša tieku izlikts no kojām.
It kā jau tas bija paredzams, saistībā ar remontu un visu pārējo, bet tomēr līdz pēdējam brīdim manī neidzisa cerība, ka tieši mana kāpņutelpa būs tā, kurai ļaus palikt līdz vasarai.

Bet citējot Moriseju jāsaka - but I know my luck too well, un man tagad ir trīsdesmit dienas, lai Rīgas nekustamo īpašumu džungļos atrastu sev jaunu pajumti.
Vispār skumji, jo, ja ticam, ko dzied Mensons (tas kurš Čārlzs) un "your home is where you're happy", tad kojas ir bijušas manas mājas daudz vairāk nekā vieta, kuru saucu par 'mājām' pirmos deviņpadmit savas dzīves gadus. Un mantu arī pa pieciem gadiem pulka sakrājies.

Ir jau dzīvošanai kojās arī savi mīnusiņi ar ko nākas sadzīvot. Šorīt, piemēram, pēc blakusistabā notikušā tusiņa biju spiests pielikt pie tualetes durvīm uzrakstu "TAM KURŠ PIEĶĒZĪJA TUALETI LŪGUMS ARĪ SATĪRĪT!".

Tā kā dažiem cilvēkiem, piemēram man, ir paradums lasot cibu vienlaicīgi ēst, tad sīkāku konkrētās problēmas iztirzājumu nesniegšu.