Nošu burtnīca

Pie pārvākšanās ir tas pluss, ka beidzot ir iemesls atbrīvoties no vecām mantām, ko jau sen kā neizmanto, bet līdz šim neesi sadūšojies izmest.

Šodien parakstīju jauno īres līgumu. Līdz ar to puse problēmu tā kā būtu atrisināta.
Bet kā iedomājos par visām pārvākšanās klapatām, uzreiz atkal galva sāp. Dzīve uzbrūk.

Atlika tikai pagausties par to kā "dzīve uzbrūk", un Oblomova problēmas kā ļauna sodība piemeklē arī mani. Konkrētāk - pēc mēneša tieku izlikts no kojām.
It kā jau tas bija paredzams, saistībā ar remontu un visu pārējo, bet tomēr līdz pēdējam brīdim manī neidzisa cerība, ka tieši mana kāpņutelpa būs tā, kurai ļaus palikt līdz vasarai.

Bet citējot Moriseju jāsaka - but I know my luck too well, un man tagad ir trīsdesmit dienas, lai Rīgas nekustamo īpašumu džungļos atrastu sev jaunu pajumti.
Vispār skumji, jo, ja ticam, ko dzied Mensons (tas kurš Čārlzs) un "your home is where you're happy", tad kojas ir bijušas manas mājas daudz vairāk nekā vieta, kuru saucu par 'mājām' pirmos deviņpadmit savas dzīves gadus. Un mantu arī pa pieciem gadiem pulka sakrājies.