Nošu burtnīca

viņš tik ļoti nicinot visu cilvēci. "Un galu galā," Tobijs sacīja, "ir jau arī niecība, vai ne?" Pēc divdesmit pieciem gadiem ne no viena vairs īpašas jēgas neesot, viņš sacīja. Taču vairums cilvēku, kā es nopratu, labprāt rībinās tālāk un ar visu samierinās.

(c) V. Vulfa. Esības Mirkļi

Lasot Vulfas autobiogrāfiskās esejas, saprotu cik ļoti man pietrūkst apkārt spilgtu, neordināru un nedaudz traku cilvēku. Kāda, kas ienāktu manā istabā, iesauktos: "Vai tu dzirdi debesu sfēru mūziku?" - un nokristu ģībonī.
Tā pelēcība iesūc, pielīp. Jau ir iesūkusi, sen kā. Un tāpēc tos cilvēkus vajag jo vairāk.

Izlasīju un tā arī nesapratu, ko daži visādā citādā ziņā pat samērā gudri cilvēki saskata Orsona Skota Kārda grāmatā "Endera spēle". Aptuveni poteriādes līmenis un nāvīgi garlaicīgi, un paredzami.
Nekad gan neesmu bijis Sci-Fi fans. 'Solaris' ir izņēmums, kas apstiprina likumsakarību.
Pēdējā laika sliktākā grāmata, ko esmu izlasījis.
Waste of time.

– Володя, вы умеете заводить граммофон?
– Умею, Софья Евгеньевна.
– Заведите, пожалуйста, первое попавшееся, чтобы мне самой себя не слышать.

Марина Цветаева "Повесть о Сонечке"

Pievienoju "Mērfijs" savu mīļāko grāmatu listei. Patīk Beketa rakstīšanas stils.
Bet, kas pats galvenais, saskatīju tik daudz no sevis Mērfijā - apsēstība ar skaitļiem
un detaļām, pieķeršanās savādiem ikdienas rituāliem un norobežošanās savā iekšējā prāta pasaulē.

"Mērfijs savu gara pasauli iztēlojās kā lielu, tukšu sfēru, kas no pārejā universa ir hermētiski nošķirta. Tas nebūt nebija trūkums, jo netika pazaudēts nekas no visa, kas ietilpa pašā sfērā. Ārpasaules universā nekad nekā nebija bijis, nebija un nevarēja būt - viss bija jau klātesošs kā virtuālais vai aktuālais, vai virtuālais, kurš pārtapis aktuālajā, vai aktuālais, kas izrādījies virtuāls tai universā, kurš te, iekšā."

Lasu Rilkes "Maltas Laurida Briges piezīmes". Manuprāt, daudz līdzību ar Sartra "Nelabumu". Tieši tajā noskaņā, un kā autors apraksta sevi un apkārtējos.

"Mēs absolūti nekā nezinām ne par sevi, ne par citiem. Tagad gari un plaši runā, ka bērni jāaudzina savstarpējas sadarbības un saprašanās, līdzpastāvēšanas un brālības garā, un nosauc to visādos modes vārdos, kādus es pat nezinu. Bet nevienam neienāk prātā, ka pirmām kārtām mums jāiegūst kaut kādas zināšanas par sevi un savām jūtām. Par savām bailēm, vientulību un naidu. Iestiguši gara tumsībā, mēs kuļamies pa dzīvi ar sapostītu godkāri, sirdsapziņas pārmetumu mākti.
Dot bērnam priekšstatu par dvēseli - tas tiek uzskatīts gandrīz vai par nepiedienību. Tevi teju, teju turēs par pēdējo muļķi. Kā var izprast otru cilvēku, ja pats sevi nepazīsti."

(c) "Laulības dzīves ainas" Ingmars Bergmanis

"Lielais Getsbijs" man patika, bet par Ingmara Bergmaņa "Laulības dzīves ainas" esmu sajūsmā. Sen nebija bijis tā, ka piesēsties un izlasi grāmatu no vāka līdz vākam. Tikai 170 lpp, bet nu anyway. Kā jau Bergmanim, ieskats cilvēku psiholoģijā kā caur lupu.

"Nekad neceri, ka spēsi atbrīvoties no vientulības. Tā ir absolūta. Tu vari iztēloties dažādas kopības formas, tomēr tās būs vienīgi iedomas - par reliģiju, politiku, mīlestību, mākslu un tā joprojām. Vientulība tik un tā ir totāla. Cilvēks maldās tāpēc, ka reizēm viņu apmulsina kopības ilūzija. Bet tas ir tikai māns."

Beidzot T. Manna "Budenbroki" pabeigti. Nepieklājīgi ilgi lasīju, bet ar visām sessijām un bakalaura darbiem pa vidu piedodams.
Tagad nākamais grāmatu klubiņā F.S. Fidžeralda "Lielais Getsbijs" (man nez kapēc gribētos teikt 'lieliskais' nevis 'lielais', oriģinālā "The Great Gatsby"). Vispār šo grāmatu jau sen vēlos izlasīt tikai tāpēc, ka man tik tuvais Andy Kaufman mēdza pārmācīt sliktu publiku lasot fragmentus no grāmatas. Tad jau grāmatai it kā būtu jābūt ūbergarlaicīgai, bet pagaidām man patīk.

Note to myself: turēties pa gabalu no grāmatveikaliem. Maizītei ta naudiņas nav, bet Ls 1.56 priekš E.A.Poe "Selected Tales" un Ls 3.00 priekš I.Welsh "Crime" tomēr iztērēju.

Fidžeralds par manu profesiju: "un tagad grasījos atsākt šādu darbošanos un atkal pievērsties visšaurākajai no šaurajām specialitātēm - kļūt par cilvēku ar plašu redzes apvārsni."

"Kad Gregors Zamza kādu rītu pamodās no nemierīgiem sapņiem, viņš ieraudzīja, ka savā gultā ir pārvērties par milzīgu kukaini."

Lasu R.Robertsona "Kafka. Ļoti saistošs ievads".
Kafkas "Vēstule tēvam" joprojām ir man emocionāli vistuvākais literārais darbs.

Atgriezos no izstādes Grāmatas 2009. Kauns būtu laist garām, Ķīpsalas izstāžu halle tepat 400 metru attālumā no manas mītnes. Tā notiek vienlaicīgi ar grandiozo ikgadējo izstādi un ikvienas provinces vidusskolas ekskursiju galamērķi „Skola 2010”. Pats nāku no provinces vidusskolas tāpēc zinu. Pie halles drūzmējās pulka vidusskolnieku mirdzošām acīm – pilni cerību un lielu nākotnes plānu. Bet stāsts nav par viņiem. Manuprāt, tā ir ģeniāla ideja rīkot abas izstādes vienlaicīgi. Tas rosina jauniešos interesi par grāmatām. Tikko ienākot izstādes teritorijā noklausījos divu jaunu meiteņu sarunu:

X: „A te tikai grāmatas ira?”

Y:”Nu ja, izstāde tak saucas grāmatas.”

Viņām bija blondi mati un lielas, modernas somas. Droši vien sagatavojušās iepirkt daudz grāmatu. Arī es biju sagatavojies. Nolēmu izmantot grāmatu maiņas punktu. Vispār baigi forša ideja, jo tu vari atstāt grāmatas, ko jau esi izlasījis un nekad nevēlēsies pārlasīt un paņemt grāmatas, ko vēlies izlasīt. Nolēmu atdāvināt Bankovska „Skola” un „drēbes jeb ādama tērps”, kā arī Folknera „Savrupmāju”. Vairums cilvēku izmantojuši šo pasākumu, lai iztīrītu vecātēva Georgija skapi. Grāmatas galvenokārt krievu valodā ar sociālistiski padomisku ievirzi. Savā īpašumā ieguvu Tomasa Manna „Budenbroki”. Grāmata tāda pabieza. Man ir bail uzsākt biezu grāmatu lasīšanu, esmu aizņemts cilvēks, grāmatas lasu ar gariem pārtraukumiem un grāmatas beigās esmu aizmirsis, kas notika grāmatas sākumā. Man ir viduvēja atmiņa. Izstādē redzēju vairākus cilvēkus, ko it kā pazinu, bet nespēju atcerēties nedz vārdus, nedz kur un kādā sakarā esmu ar viņiem iepazinies. Viņi mani nesveicināja. Varbūt es viņus nemaz nepazīstu. Pazīšanās eksistē tikai manā prātā. Vai citā dzīvē. Varbūt šie cilvēki eksistē tikai manā galvā. Pārdevēji žēlojās, cik grūti mūsdienās klājas grāmatu izdevējiem. Bet grāmatas dārgas. Daudz grāmatu par karjeru, darba intervijām, mārketingu un citām laikmeta ligām. Tad vēl tur bija plaukti ar Stefānijas Meieres garadarbiem. Viens darbs, neatceros gan nosaukumu, 855 lpp garš. Man žēl visu to mazo meiteņu, kuras nomocīsies ar šo grāmatu tikai tāpēc, ka autore ir Stefānija. Vai Meiere pati raksta visas savas grāmatas? Ļoti produktīva rakstniece. Nespēju atcerēties, kurš bija tas slavenais gleznotājs, kurš savu mācekļu darbus uzdeva par savējiem. Es darītu tāpat. Esmu materiālists. Apņēmos neiztērēt daudz naudas par grāmatām. Iegādājos tikai R. Robertsona „Kafka” pa 1,50 Ls. Tad vēl tur bija diskusija ”Literatūras kanons – Latvijas rakstniecības gals vai jauns sākums?”. Nora Ikstena, Ausma Cimdiņa un vēl daudzi gudri cilvēki, kurus es neatpazinu diskutēja par Latvijas literatūru. Ikstena teica, ka nav svarīgi, lai jaunatne sekotu kanonam, bet gan lai jaunatne būtu pietiekami literāri izglītota, lai spētu veidot pati savu kanonu un pateikt kāpēc konkrētais darbs būtu vai nebūtu pelnījis atrasties kanonā. Manuprāt, ļoti labi pateikts. Priekš sievietes viņa ir pat ļoti gudra. Ikstena man vienmēr ir simpatizējusi kā personība. Viņa ir cilvēks, pie kura gribas pieiet klāt un aprunāties. Šobrīd es šeit varētu rakstīt visu, kas ienāk prātā. Neviens tik un tā tik tālu nelasīs. Arī es bieži nelasu garos postus. Kā jau teicu – esmu aizņemts cilvēks. Pārtinu tos ar domu, ka vēlāk, kad būs vairāk laika varbūt izlasīšu. Vēlāk nekad nepienāk. Tas varētu notikt tikai gadījumā, ja man pazustu internets. Tad varbūt es būtu pietiekami garlaikots, lai izlasītu arī Jūsu garos domu plūdumus. Bet ja man nebūtu interneta tad es tīri fiziski nevarētu viņus izlasīt. Apburtais loks. Tāpēc populārs ir Twitter. Neviens negrib lasīt garos postus. Bet puiši no Kasabian (mūzikas grupa tāda) izteicās, ka īstas rokzvaigznes netvīto. Tvnetā izlasīju. Tāpēc arī es netvītošu. Es neesmu rokzvaigzne un tādejādi iepriekšējais teikums kļūst absolūti bezjēdzīgs.