Nošu burtnīca

Šīgada grāmatas svētku guvums:
Inga Gaile "Migla"
Viljamss S. Kārters "Iemīlējies Prusts"
Frensiss Skots Ficdžeralds "Ir maiga nakts..."

Vakar pēcpusdienā, kad rindas jau bij' pazudušas, apmeklēju “Baltijas grāmatu svētkus”.
Grāmatu maiņas punktā iemainīju Čehova rakstu 2. grāmatu un Sartra “Vārdi” (abas krievu valodā).
Kāds kungs pārsteigti pajautāja, vai tad arī mana paaudze vēl lasa krievu valodā.

Šodien atskārtu vēl vienu iespējamo iemeslu, kāpēc tā valoda tik ļoti simpatizē.
Krievu valodā vārdiem работа un раб ir viena sakne, tātad viena izcelšanās. Neesmu eksperts, lai pateiktu, kurš no kura atvasināts, bet radniecība acīmredzama.
A bet latviešiem vergošana un darbs ir pavisam nesaistīti lielumi.
Latvieši mīl darbu.

Gribējās aiziet grāmatas paskatīt, bet tur rindas 'kā pēc desām'.

Atgriezos no izstādes Grāmatas 2009. Kauns būtu laist garām, Ķīpsalas izstāžu halle tepat 400 metru attālumā no manas mītnes. Tā notiek vienlaicīgi ar grandiozo ikgadējo izstādi un ikvienas provinces vidusskolas ekskursiju galamērķi „Skola 2010”. Pats nāku no provinces vidusskolas tāpēc zinu. Pie halles drūzmējās pulka vidusskolnieku mirdzošām acīm – pilni cerību un lielu nākotnes plānu. Bet stāsts nav par viņiem. Manuprāt, tā ir ģeniāla ideja rīkot abas izstādes vienlaicīgi. Tas rosina jauniešos interesi par grāmatām. Tikko ienākot izstādes teritorijā noklausījos divu jaunu meiteņu sarunu:

X: „A te tikai grāmatas ira?”

Y:”Nu ja, izstāde tak saucas grāmatas.”

Viņām bija blondi mati un lielas, modernas somas. Droši vien sagatavojušās iepirkt daudz grāmatu. Arī es biju sagatavojies. Nolēmu izmantot grāmatu maiņas punktu. Vispār baigi forša ideja, jo tu vari atstāt grāmatas, ko jau esi izlasījis un nekad nevēlēsies pārlasīt un paņemt grāmatas, ko vēlies izlasīt. Nolēmu atdāvināt Bankovska „Skola” un „drēbes jeb ādama tērps”, kā arī Folknera „Savrupmāju”. Vairums cilvēku izmantojuši šo pasākumu, lai iztīrītu vecātēva Georgija skapi. Grāmatas galvenokārt krievu valodā ar sociālistiski padomisku ievirzi. Savā īpašumā ieguvu Tomasa Manna „Budenbroki”. Grāmata tāda pabieza. Man ir bail uzsākt biezu grāmatu lasīšanu, esmu aizņemts cilvēks, grāmatas lasu ar gariem pārtraukumiem un grāmatas beigās esmu aizmirsis, kas notika grāmatas sākumā. Man ir viduvēja atmiņa. Izstādē redzēju vairākus cilvēkus, ko it kā pazinu, bet nespēju atcerēties nedz vārdus, nedz kur un kādā sakarā esmu ar viņiem iepazinies. Viņi mani nesveicināja. Varbūt es viņus nemaz nepazīstu. Pazīšanās eksistē tikai manā prātā. Vai citā dzīvē. Varbūt šie cilvēki eksistē tikai manā galvā. Pārdevēji žēlojās, cik grūti mūsdienās klājas grāmatu izdevējiem. Bet grāmatas dārgas. Daudz grāmatu par karjeru, darba intervijām, mārketingu un citām laikmeta ligām. Tad vēl tur bija plaukti ar Stefānijas Meieres garadarbiem. Viens darbs, neatceros gan nosaukumu, 855 lpp garš. Man žēl visu to mazo meiteņu, kuras nomocīsies ar šo grāmatu tikai tāpēc, ka autore ir Stefānija. Vai Meiere pati raksta visas savas grāmatas? Ļoti produktīva rakstniece. Nespēju atcerēties, kurš bija tas slavenais gleznotājs, kurš savu mācekļu darbus uzdeva par savējiem. Es darītu tāpat. Esmu materiālists. Apņēmos neiztērēt daudz naudas par grāmatām. Iegādājos tikai R. Robertsona „Kafka” pa 1,50 Ls. Tad vēl tur bija diskusija ”Literatūras kanons – Latvijas rakstniecības gals vai jauns sākums?”. Nora Ikstena, Ausma Cimdiņa un vēl daudzi gudri cilvēki, kurus es neatpazinu diskutēja par Latvijas literatūru. Ikstena teica, ka nav svarīgi, lai jaunatne sekotu kanonam, bet gan lai jaunatne būtu pietiekami literāri izglītota, lai spētu veidot pati savu kanonu un pateikt kāpēc konkrētais darbs būtu vai nebūtu pelnījis atrasties kanonā. Manuprāt, ļoti labi pateikts. Priekš sievietes viņa ir pat ļoti gudra. Ikstena man vienmēr ir simpatizējusi kā personība. Viņa ir cilvēks, pie kura gribas pieiet klāt un aprunāties. Šobrīd es šeit varētu rakstīt visu, kas ienāk prātā. Neviens tik un tā tik tālu nelasīs. Arī es bieži nelasu garos postus. Kā jau teicu – esmu aizņemts cilvēks. Pārtinu tos ar domu, ka vēlāk, kad būs vairāk laika varbūt izlasīšu. Vēlāk nekad nepienāk. Tas varētu notikt tikai gadījumā, ja man pazustu internets. Tad varbūt es būtu pietiekami garlaikots, lai izlasītu arī Jūsu garos domu plūdumus. Bet ja man nebūtu interneta tad es tīri fiziski nevarētu viņus izlasīt. Apburtais loks. Tāpēc populārs ir Twitter. Neviens negrib lasīt garos postus. Bet puiši no Kasabian (mūzikas grupa tāda) izteicās, ka īstas rokzvaigznes netvīto. Tvnetā izlasīju. Tāpēc arī es netvītošu. Es neesmu rokzvaigzne un tādejādi iepriekšējais teikums kļūst absolūti bezjēdzīgs.