Nošu burtnīca

and it probably won't get easier
just easier to hide

Tas no The Front Bootoms. Laiks pamazām aprast ar domu, ka pati kļūšana par pieaugušo vien neko nemaina, pēkšņa apskaidrība neatnāk un tas anxiety nekur nepazūd. Ar gadiem mēs tikai iemācāmies to labāk noslēpt. Iemācāmies izlikties par patstāvīgiem, pārliecinātiem, viediem, pašapmierinātiem un vispār totally at ease with ourselves pieaugušajiem.

Pēdējā laikā arvien grūtāk saprasties ar kādreizējiem skolasbiedriem, vienaudžiem un arī tiem izbijušiem draugiem, kas pazuda ātrāk nekā divpadsmitās klases liecība. Man viņi visi liekas tik... nu pieauguši laikam. Jo sevišķi skaudri to sajūtu apskatot kārtējās kāzu bilžu galerijas, kas tagad, augustā, aug kā sēnes pēc lietus. Man šķiet viņi visi gluži kā Gregors Zamza tajā Kafkas stāstā vienu rītu modušies no nemierīgiem sapņiem, atmetuši visu teen angst un kļuvuši pārsteidzoši līdzīgi saviem vecākiem.
Turpretī es, šķiet, joprojām esmu tas biklais zēns ar skumjajām acīm, kas vēl ilgi pēc nodarbību beigām sēž klasē un garlaikodamies kārtējo reizi no sākuma līdz beigām pārlasa ābeci, ik pa brīdim paveroties pa klases logu, lai tikai lieku reizi pārliecinātos, ka jau atkal neviens nav atcerējies viņu izņemt no skolas. Un joprojām ar tikpat mazu nojēgu kā dzīvot.
To jau grāmatās neraksta, pat ābecē ne.