Nošu burtnīca

Filma Being There tikai vēlreiz uzskatāmi parāda, ka visu panākumu atslēga ir izsmalcināta ģērbšanās.

Skatoties dokumentalās filmas ir tik viegli iedzīvoties paranojā.
Šodien skatījos filmu par Čavesu The Revolution Will Not Be Televised un aizdomājos - cik tomēr viegli tautu var piemānīt.
Tagad katru rindiņu savā kādreiz tik uzticamajā padomdevējā "Ir" lasu ar aizdomām.
Ka reiz tecis meļu karalis Gēbelss: "If you tell a lie big enough and keep repeating it, people will eventually come to believe it."

Šoreiz Stockmann "Trakajās dienās" nenopirku tualetes papīru, bet nopirku foršu zilo sieru, vīģes un sausiņus. Pirms iešanas noskaņoju sevi nepirkt neko nevajadzīgu, t.i. neko tādu, ko es nepirktu arī standarta braucienā uz tuvējo Maximu vai Prismu. Pavērojot cilvēkus un iepirkumu ratus, izskatījās, ka man līdzīgi domājošo nebija daudz.

Vispār jau pēdējās divas nedēļas (un visticamākais vēl sekojošās divas nedēļas) varētu palikt zem virsraksta "Trakās dienas". Gribas tādu plūstošu mieriņu, kā Wendersa filmā Paris, Texas, kur laikam pazūd skaits. Tikai varbūt ar ne tik daudz melanholijas.

Pievienošos jūzera elpa sajūsmai par filmu Shame. Patika filmas dialogi (it īpaši first date dialogs restorānā), patika filmas mūzika un arī Fassbenders riktīgi labs.

Skatījos filmu Dolgie provody un uzzināju kā sauc manu slimību - topogrāfiskais idiotisms. Tas ir tad, kad vienmēr apmaldās un nespēj iegaumēt ceļu līdz kādam objektam, pat ja gājis tur jau ne reizi vien. Filmā gan teica, ka tas esot vairāk raksturīgi sievietēm. Sajutos īpašs.

Tā krievu arthaus filma "4" ir kaut kāds pilnīgākais vājprāts. Vakar skatījos pirms gulētiešanas un šorīt pamodos, jo rādījās sapņos tie kautķermeņi un tās lelles. Fui!

Pēc treilera noskatīšanās baigi gaidīju We Need To Talk About Kevin, bet vakar noskatījos un sanāca nedaudz vilšanās. Vizuāli it kā smuki, piedomāts pie detaļām, bet filmas mesidžu neuztvēru. Var jau būt, ka pēdēja laikā skatos pārāk maz kīno un jaunās artsy filmas vienkārši vairs nesaprotu.
Tāpēc šovakar skatīšos pārbaudītas vērtības: Mildred Pierce.

Tā arī nesapratu ar ko The Descendants izpelnījās Golden Globe. Likās tāda tipiska ģimenes drāma.
Vispār visas nominētās tādas viduvējas un nav pat ko izvēlēties.

Pat nezinu kādos vārdos, lai aprakstu savu vilšanos, ko piedzīvoju šovakar skatoties filmu Martha Marcy May Marlene. Nē, pati filma ļoti laba, intriģējošs stāsts, bet filmai nebija beigu... Nu tā kā es sapratu, tad tieši konkrētajam torentam norautas beigas, nebija ne beigu titru, ne mūzikas, vienkārši palika melns ekrāns.
Ja gadījumā kļūdos, un tās bija filmas beigas, tad režisors ir rupji izņirgājies par manu līdzjūtību pret smukiņo galveno varoni un ieintresētību viņas tālākajā liktenī.

Biju uz Jura Poškus Kolka Cool. Kopumā patika.
Laikam jau ka tā Kurzemes lauku dzīve pa lielam ne ar ko daudz neatšķiras no manas dzimtās Latgales lauku dzīves, tā ka viss likās tuvs un pazīstams. Un Poškum izdeviem uzšķilt to dramatisma dzirksti dīkajā lauku jaunatnes dzīvē, kurā šķietami nekas nenotiek.

The Future likās tāda ļoti piemērota filma, ko skatīties gada beigās. Vai pat vecgada vakarā.
Par to kā vajag atteikties no vecā, lai atvērtos jaunajam, no kaut kā jāatsakās, lai kaut ko iegūtu.
Pirms ir par vēlu. Tas too late tur bieži izskan.

Tagad, protams, skan Beach House.

Beautiful Boy nav tikai kārtējā skolas šāvēju filma. Filmas stāsts ir par to, kas notiek pēc tam. Par šāvēja ģimeni.

Patika aktieri (vecāki), jo īpaši Maikls Šīns. Atceros, ka pirmoreiz viņu ievēroju, kad skatījos kaut kādu (ne visai vēsturiski akurātu) TV filmu par Romas vēsturi, kur Maikls tēloja pašu Nēronu. Ir viņam vēl pāris labas filmas, kuru dēļ esmu gatavs viņam piedot dalību 'Krēslas' sāgā, haha.

Beginners ir pēdējā laika labākā romantiskā filma.

"I never tried to fulfill my best dreams. Only to re-dream them."

Citāts no filmas Boy Meets Girl. Bet tikpat labi varētu būt arī par mani. Vēl noskatījos Mauvais sang. Tas pats režisors, Leos Carax, un arī par mīlestību. Abas no tām tipiskajām franču filmām, kur, pat skatoties bez skaņas, varētu viegli uzminēt, kādā valodā runā.

Noskatījos Blade Runner un, pat neskatoties uz stoneface Harrisonu Fordu, varu pieskaitīt to pie tām retajām sci-fi filmām, kas man patīk. Tādu tiešām ir ļoti maz.
Bet, lai arī darbība notiek nākotnē, filmas tēma tomēr mūžam aktuāla un laikā nemainīga - ilgas pēc nemirstības un mūžīgās dzīves.

Vēl vakar noskatījos - Meeting People Is Easy. Nezinu kā to pareizi nosaukt - koncertfilma, tūres dokumentācija vai vēl kā savādāk, bet tur bija par to, kas notika ar Radiohead pēc slavenā 'OK Computer' izdošanas.

Man likās, ka visgudrākais un, ja tā var teikt, garīgi līdzsvarotākais jaunietis Kristas Burānes filmā "Nākotne ir pagātnes tagadne" bija Pēdējās partijas pārstāvis Māris.
Par Labu Latviju jauno censoni Mirdzu vislabāk raksturo vārdu salikums "svētā vientiesība". Brīžiem pat smiekli nāca. Pēc vēlēšanām Mirdzai radās ģeniāls plāns - braukt strādāt uz ārzemēm. Aizbrauca uz Franciju un apprecējās.
Bet saskaņiešu Mitrofans uzreiz atzina, ka politikā inteliģentiem cilvēkiem nav ko darīt.

Kopumā patika. Žēl, ka tauta neatbalsta vietējo dokumentālo kino un zālē bijām četri cilvēki.

Beidzot atradu to filmu, pēc kuras noskatīšanās bērnībā vēl ilgi gulēju ar ieslēgtu naktslampiņu. Tas gan laikam notika vēlīnākā bērnībā nekā manam pašlepnumam to gribētos atzīt - filma ir 2003. gada un tā kā es viņu skatījos pa televizoru, tad tas noteikti notika vēl kādu gadu vai divus vēlāk.
Šitā un vēl, protams, Stīvena Kinga "Langolieri" bija divas tādas pēc kurām ieiešana tumšā kāpņu telpā vairs nekad nebija tāda kā agrāk.

Vakar biju uz The tree of life un bija episki. Man vienmēr grūti kaut kā komentēt filmas, kas uzreiz kļūst par mīļākajām filmām un vērš tos tavus redzes apvāršņus nedaudz plašākus (kas it kā būtu jebkuras sevi cienošas filmas uzdevums). Noteikti iesaku skatīties kinoteātrī, jo skatīšanās 17 collu monitorā, kas aprīkots ar 9W kompja tumbiņām, būs tāda nedaudz sevis apzagšana.

Rītdien sākas kīno nedēļa. Maratonu sāksim ar smago artilēriju Code:Blue izpildījumā, bet noslēgsim ar balzāmu romantiķa dvēselei - Restless.
Un pa vidu vēl visādi kīno gardumi.