šodien nejauši atvēru aizkaru neapģērbusies. pēc kāda brīža pieleca, nodomāju, ka wow, nu gan laiki pienākuši - tas nebūtu bijis iespējams pirms kādiem pieciem gadiem, un tad nospriedu, ka we're all bodies anyway, un gāju tālāk.

(šo pierakstu tāpēc, lai savā nodabā turpinātu risināt prāta un ķermeņa dihotomiju, ko cenšos saprast jau pēdējos trīs gadus, principā drošvien tas viss apzināti sākās kopš literature & the history of the body kursa, kurā spriedām par darbiem, kuru dēļ arvien vairāk ir notikusi ķermeņa un prāta attālināšanās un pretnostatīšana, un, tā globāli sakot, risināts jautājums par to, kā būt ar sevi.)

in other news, Rīga man uzdzen nogurumu, bet varbūt pie vainas mana gulta, no kuras vienkārši nav iespējams izkāpt.