piektdien beidzot iešu pie zobārsta, tātad man ir divas dienas laika, lai izspriestu, cik ļoti man nepatīk zobārsti. man it kā nav bailes no zobārsta, it sevišķi kopš 9. klases, kad kaut kādu apstākļu sakritības dēļ piekritu kļūt par Stomatoloģijas institūta 5. kursa studentes kursa darbu, man bija jābasto katru pirmdienu vēstures stunda un drošvien tāpēc es galu galā eksāmenā dabūju tikai 8, lol. lai vai kā, tas bija īpatnējs piedzīvojums, jo vispār jau viņi tur ir ļoti kontrolēti, līdz ar to bailes no studentiņa man nebija, bet viss notika šausmīgi lēnu, jo manai zobārstei bija jāsaskaņo katra darbība, ko viņa grasījās veikt, ar profesori. nu jā, un tagad kaut kā man ir bailītes piemetušās no zobārstiem, tiesa, varbūt ne tik grandiozas bailes kā no ginekologa. it kā tāda traumatiska pieredze nav bijusi ne pie viena no šiem ārstiem, vienīgā patiešām traumatiskā pieredze bija pie lora, kad es 3 gadu vecumā biju zaudējusi 80% dzirdes un man ausīs bija saliktas kaut kādas īpašas figņas, kurām tā kā vajadzēja uzsūkt mitrumu. un pēc tam, kad bija laiks tās figņas ārā pēc pusotra gada, māmiņa mani aizveda pie Stradiņu lora, kurš mani vienkārši apsēdināja mammai klēpī un ar gigantiskām šķērēm tās figņas arī izrāva ārā no ausīm bez nekādas anestēzijas vai zālītēm. es, liekas, noģību, un tā joprojām ir viena no spilgtākajām sāpju pieredzēm manā dzīvē. un tomēr man nav nekādu baiļu no loriem, varbūt vienīgi es nekad vairs neuzticēšos ausu dakteriem Stradiņos, bet citur - kaut vai šai pašā mirklī. diemžēl par zobārstiem un ginekologiem to pašu nevarētu teikt, hmm.