piektdien beidzot iešu pie zobārsta, tātad man ir divas dienas laika,
lai izspriestu, cik ļoti man nepatīk zobārsti. man it kā nav bailes no
zobārsta, it sevišķi kopš 9. klases, kad kaut kādu apstākļu sakritības
dēļ piekritu kļūt par Stomatoloģijas institūta 5. kursa studentes kursa
darbu, man bija jābasto katru pirmdienu vēstures stunda un drošvien
tāpēc es galu galā eksāmenā dabūju tikai 8, lol. lai vai kā, tas bija
īpatnējs piedzīvojums, jo vispār jau viņi tur ir ļoti kontrolēti, līdz
ar to bailes no studentiņa man nebija, bet viss notika šausmīgi lēnu,
jo manai zobārstei bija jāsaskaņo katra darbība, ko viņa grasījās
veikt, ar profesori. nu jā, un tagad kaut kā man ir bailītes piemetušās
no zobārstiem, tiesa, varbūt ne tik grandiozas bailes kā no ginekologa.
it kā tāda traumatiska pieredze nav bijusi ne pie viena no šiem
ārstiem, vienīgā patiešām traumatiskā pieredze bija pie lora, kad es 3
gadu vecumā biju zaudējusi 80% dzirdes un man ausīs bija saliktas kaut
kādas īpašas figņas, kurām tā kā vajadzēja uzsūkt mitrumu. un pēc tam,
kad bija laiks tās figņas ārā pēc pusotra gada, māmiņa mani aizveda pie
Stradiņu lora, kurš mani vienkārši apsēdināja mammai klēpī un ar
gigantiskām šķērēm tās figņas arī izrāva ārā no ausīm bez nekādas
anestēzijas vai zālītēm. es, liekas, noģību, un tā joprojām ir viena no
spilgtākajām sāpju pieredzēm manā dzīvē. un tomēr man nav nekādu baiļu
no loriem, varbūt vienīgi es nekad vairs neuzticēšos ausu dakteriem
Stradiņos, bet citur - kaut vai šai pašā mirklī. diemžēl par zobārstiem
un ginekologiem to pašu nevarētu teikt, hmm.