young, anxious and distressed
jocīgas dienas, jocīgas nedēļas. ļoti maz ko atceros no pēdējām dienām, tāds kā vasaras miegs iestājies, tāda kā prāta atslēgšanās, jo laikam vajag. un kaut kā liekas, ka es par to vislaik rakstu, un tas vislaik vēlreiz un vēlreiz notiek, jo kaut kā tā ar mani gadās. bet šodiena bija laba, šodien es uztaisīju ģimenei vakariņas, izmazgāju visādas sen aizmirstas drēbītes un izvedu suņus pastaigā, jo gribējās kaut kur iet un klausīties keiva push the sky away austiņās, tas ir tāds albums, jo ļoti vajag klausīties austiņās, nevis pa visu istabu. tad ir tirpas un trīsas, un tad ir liels satraukums un aizrautīgums. bet šodiena bija laba - vai vismaz labāka - diena, šodien es pamodos salīdzinoši laicīgi bez modinātājiem, un šodien beidzot arī saaukstēšanās liekas mazliet pārgājusi. tādas mazas lietas, kas tomēr liek domāt, ka varbūt izdosies līdz nākampiektdienai pabeigt to, ko ļoti vajag pabeigt. (jo nav tā, ka es esmu slinka - kaut gan varbūt arī esmu, es vairs nezinu - bet reizēm ir tā, ka, lai cik ļoti centies, neko nesanāk pabeigt un paveikt, un tad vienkārši vajag ielīst migā, vajag gulēt dažas dienas un ļaut sev ievilkt elpu un atgūties, jo kaut kā pārāk daudz iespaidu un citu lietu, un pārāk daudz satraukumu, un pārāk daudz problēmu, un tam visam vajag ļaut nosēsties, pavisam vienkārši. nu lūk, un es ceru, ka tas ir pārgājis, un viss ir labāk, un es beidzot atkal varēšu būt nice, funny and productive.)

ja neņem vērā to visu murmulēšanu augšējā rindkopā, es vienkārši gribēju pierakstīt arī to, ka ļoti daudz domāju par vietu, par to savu vietu un savu stūrīti, un par to, ka manai lēnajai smadzenei vajag vismaz 5 mēnešus, lai kādu vietu padarītu mājīgu un atzītu par mājām, un tāpēc laikam būtu negudri tagad uzreiz vākties ārā no šīs mājas un šīs istabas, jo vispār ir tā, ka tad, kad es esmu citās vietās un man ir kaut kas jādara, grūti domāt un kaut ko saprast. īpatnēji saprast, ka, lai es būtu radoši produktīva, man vajag labas un personīgas attiecības ar vietu, kurā es fiziski atrodos. bet tas tā.

noskatījos Homeland. vispār interesanti, man patīk tā spriedzīte - gan vispārējā līmenī, nu, tur terorisms (un tas, kā tas tiek attēlots, ļ. fascinē tie oficiālie (vai kaut kādā veidā akceptētie) konkrētu problēmu attainojumi, nu, tur piemēram terorisms un narkotiku lietošana, tās tādas lielas problēmas, kuru attēlojums parasti kļūst ļoti didaktisks un propagandisks, bet tai pašā laikā vēl jo interesantāks, jo vienmēr taču interesanti redzēt, kā mēģina manipulēt un ietekmēt; kaut kā neveikli izteikta doma, bet apmēram tāpēc man vienmēr popkultūra un holivuda liksies maķenīt interesantāka par art house un indie, jo tie pēdējie parasti labi saprot, ko grib pateikt un kāpēc viņi kaut ko dara, bet holivudai parasti nav ne jausmas, vai arī ir laba jausma, bet diezgan traki/neveikli veidi, kā to parādīt, lai nu kā, tur ir tāds samudžinājums un tāds kā sabiedrības šķērsgriezums, ļ. fascinē, kādreiz būs jāmēģina to visu noformulēt labāk, precīzāk), vienvārdsakot, tā spriedzīte, tas terorisms tādā seriāla premises līmenī, un tā br.-kerijas dēka, jo abiem tas taču ir diezgan graujoši, vārdsakot, labākajos seriāla brīžos sēdi sarāvies uz krēsla malas, bet ļoti krīt uz nerviem broudija sieva ar savu liekulību. tik ļoti krīt uz nerviem, ka katru ģimenes ainu vienkārši izlaidu. un vispār, tur ir pārāk daudz sižeta līniju, nu, ne tik daudz kā true blood, kuru vispār reizēm nav iespējams skatīties tieši tā dēļ, bet no dažiem tēliem un sižeta līnijām varētu atteikties. bet tas tā, katrs blogotājs, protams, ir labs speciālists seriālu jautājumos.

nu lūk, un pārējo laiku es pavadu pinterest'ā, skatoties smukas bildītes vai lasot par to, kā nomest svaru. varētu teikt, ka trula ikdiena, bet tas es atceros pēdējos pāris mēnešus un vienmēr nodomāju, ka vienmēr vajag sev ļaut truli pa-eksistēt kādu laiku, ja iepriekš ir bijuši brīži, kad sākas panikas lēkmīte lekcijas vidū un pašam liekas, ka esi sasniedzis to absolūto stresa un panikas līmeni, ko vari panest. es visu pabeidzu, ar to pietiek. un es pabeidzu tā, ka man ar marko jādzer kafija tad, kad nākamreiz būšu amst., jo viņu ļoti interesē mana dzīve. vispār viņš man arī teica, lai es viņu pievienoju fb, bet tam man laikam vajag vēl iedzert.