nobastoju (kārtējo) lekciju (bet šīs ir tiešām garlaicīgas, i mean, nu tiešām, tāds ievads bezgalībā), izberzu mūsu pritonu, nomazgāju traukus, izpildīju krievvalodu un pabeidzu lasīt Varbūt ir sala, kas man pārsteidzošā kārtā ļoti patika. kad iesāku, man jau likās, ka tas ir tāds kārtējais Beigbeders ar savām no ķēdes norāvuša pusaudža cienīgām atziņām par drāšanos un pasauli, kas dara pāri, bet nē, Velbeks ir diezgan līdzīgs Palanjukam, kas savukārt man pēdējos mēnešus patīk arvien labāk.

nu jā, vienvārdsakot, mācos saprātīgāk izmantot laiku. ir vēl tik daudz figņu, kas jāapgūst, un es jau sev šķietu veca, mļe. (tīra Velbeka ietekme, since puse grāmatas ir jūsmošana par dikti jaunām meitenēm)