es tā domāju par tām visām lietām, kas man būtu jāņem līdzi, un sapratu, ka es nekādā gadījumā nekur nevarētu aizbraukt bez tām dažām grāmatām, kas ir tik ļoti man palīdzējušas tikt galā ar sevi. es nekur nevarētu aizbraukt uz ilgāku laiku bez Keruaka
On the Road, Kaningema
Mājas pasaules malā, ko esmu sākusi pārlasīt katru rudeni - tik satriecoši, ka joprojām atklājas jauni slāņi un jaunas idejas -, vai Bariko
Okeāns jūra, iespējams, es pat varētu kādu laiku iztikt bez Adamsa
Hitchhiker's guide, bet Elsberga un Vācieša dzeja un Ziedoņa epifānijas gan nevar palikt mājās. un es taču saprotu, ka laikam prātīgāk būtu paņemt kādu papildu kurpju pāri grāmatu vietā, bet nē. ir teksti, kuri man saņemties un justies labi palīdzētu vairāk par pierastām lupatām un kurpītēm. es tikko pārlasīju visādus citātus no
On the road, mani joprojām fascinē, ka tas romāns ir kā vienā elpas vilcienā izlasāms teikums. tik piesātināts, tik traks, tik neparedzams, tik dzīvs.
"I shambled after as I've been doing all my life after people who
interest me, because the only people for me are the mad ones, the ones
who are mad to live, mad to talk, mad to be saved, desirous of
everything at the same time, the ones that never yawn or say a
commonplace thing, but burn, burn, burn like fabulous yellow roman
candles exploding like spiders across the stars and in the middle you
see the blue centerlight pop and everybody goes 'Awww!'"(Jack Kerouac, On the Road)
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: