es tā domāju par tām visām lietām, kas man būtu jāņem līdzi, un sapratu, ka es nekādā gadījumā nekur nevarētu aizbraukt bez tām dažām grāmatām, kas ir tik ļoti man palīdzējušas tikt galā ar sevi. es nekur nevarētu aizbraukt uz ilgāku laiku bez Keruaka On the Road, Kaningema Mājas pasaules malā, ko esmu sākusi pārlasīt katru rudeni - tik satriecoši, ka joprojām atklājas jauni slāņi un jaunas idejas -, vai Bariko Okeāns jūra, iespējams, es pat varētu kādu laiku iztikt bez Adamsa Hitchhiker's guide, bet Elsberga un Vācieša dzeja un Ziedoņa epifānijas gan nevar palikt mājās. un es taču saprotu, ka laikam prātīgāk būtu paņemt kādu papildu kurpju pāri grāmatu vietā, bet nē. ir teksti, kuri man saņemties un justies labi palīdzētu vairāk par pierastām lupatām un kurpītēm. es tikko pārlasīju visādus citātus no On the road, mani joprojām fascinē, ka tas romāns ir kā vienā elpas vilcienā izlasāms teikums. tik piesātināts, tik traks, tik neparedzams, tik dzīvs.


"I shambled after as I've been doing all my life after people who interest me, because the only people for me are the mad ones, the ones who are mad to live, mad to talk, mad to be saved, desirous of everything at the same time, the ones that never yawn or say a commonplace thing, but burn, burn, burn like fabulous yellow roman candles exploding like spiders across the stars and in the middle you see the blue centerlight pop and everybody goes 'Awww!'"
(Jack Kerouac, On the Road)