Vēstule no vientulības

Vēstuli, garu kā lietus, kā pelēku mušmiri saulainā dienā, es rakstu - ne pelēkot tevi, bet ar tavu tālumu tuvo tā atpelnot sevi, ka sirdī un istabā ienāktu kāds saules zaķītis vismaz pa jokam gar acīm un vientulību man palēkāt, jo esmu tik viens, ka saklausu sekunžu soļus, un klausīties tos drīkst vien mirkli, jo citādi trakums ir klāt, kā ritmiskām pilēm uz pakauša pilot, un stundām vēl smagāki soļi, un diena jau ir liela ziloņa kāja, zem kuras tu pakļūsti, un pāri paliek no visa viens pundurīgs slapjumiņš milzīgā likteņa jūrā.

/ O. Vācietis