5/14/09 11:14 pmsirds dauzās kā traka. tiešā, nevis pārnestā nozīmē.bet vispār es šodien pārliecinājos par to, ka fiziskas nodarbības ir spēks. pietika palēkāt stundu ar hantelēm rokās, lai es atkal sajustos kā cilvēks, un pat plecu saspringums mazliet mazāks palika. un vēl es visu laiku saskaros ar to, ka man ir tiešām zems pašvērtējums, un līdz ar to aizpildīt kaut kādas anketas par sevi ir fuckin' grūti. es nekad neesmu mācējusi sevi slavēt, un vispār, ja godīgi, man reizēm liekas, ka kamēr mani pašpārliecinātie un drošie klasesbiedri iekaros pasauli, es klīdīšu no viena voluntieru servisa uz otru, lai mūžīgi izvairītos no nopietnās dzīves. un lai vienkārši pati sev neliktos bezjēdzīga. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
4/3/09 10:48 pmmilkija mas jeb trīs lietas, kas man patīk (un nav diez ko izplatīti patīkamas) un trīs, kas nepatīkpatīk 1. gludināt 2. Bobs Dilans (ļoti daudz un ļoti bieži) 3. salīt (ja vien ir silts, protams) nepatīk 1. Edvards no Twilight 2. neviens cits Madonnas albums pēc Ray of light 3. sauļoties pludmalē p.s. man ir jauna izklaide, kopš atklāju, ka vebkameras programmai ir visādi krutie specefekti. tas ir tāāāds lol, varbūt pat kādu bildi vēlāk ielikšu, tās ir lieliskas! |
3/4/09 12:25 ames reizēm brīnos, diez, kas tā par pašdestrukcijas formu, kas liek palikt nomodā pēc iespējas ilgāk, kas liek sev iestāstīt, ka miegs taču vēl nenāk, ka tik un tā iemigt nesanāks, tāpēc labāk vismaz nodarboties ar kaut ko produktīvu (piemēram, kauliņspēles turnīrs pret datoru), nevis mēģināt nesekmīgi iemigt. savu rītdienas prezentāciju es tik un tā neiemācīšos, vienīgais veids, kā es to varētu apgūt, būtu to papīru vienkārši apēst, un vispār - es nesaprotu, kas mani vēl tur nomodā.no otras puses, ir kaut kāda zināma burvība skatīties, kā visi tavi draugi pamazām pazūd no visām interneta vietām, un skatīties, kā datora pulkstenī rādītais cipars arvien vairāk tuvojas tam ciparam, pie kura telefons sāks neprātīgi zvanīt un vibrēt. ielā aiz loga nav nevienas dzīvas dvēseles, es uzlieku savu īpašo nakts izlasi un turpinu vērot cipariņus un burtiņus uz baltā ekrāna. es nesaprotu, kāpēc es nekad nespēju aiziet gulēt. |
12/29/08 02:19 pmviens no maniem daudzajiem netikumiem ir slinkums iet meklēt pastkastītes atslēgu, tāpēc, ejot mājās, es vienmēr no pastkastītes izzvejoju to, kas ir lielākais - visādas avīzes, žurnālus un katalogus. un tad aizmirstu, ka tur iekšā bija vēl kaut kas. tā nu nereti kaut kādas vēstules noguļ pat nedēļu, ja mamma neapžēlojas un neatslēdz vaļā.un vispār, šīs brīvdienas man vēlreiz un vēlreiz no jauna ļauj novērtēt to, ka televīzija ir cilvēces labākais izgudrojums |
12/18/08 10:32 pmmana mīļākā sajūta ir aizbraukšanas sajūta. tās priekšvakara trīsas, priecīgais satraukums un mazais nemiers pakrūtē. tādos brīžos man liekas, es varētu aizbraukt un aizbraukt katru mēnesi, katru nedēļu, katru dienu, vispār jau man ir vajadzīga tikai tā aizbraukšanas sajūta, palikšana kaut kur parasti kādā trešajā, ceturtajā dienā rada vilšanos, apnikumu, nogurumu no jauno vietu lieluma, un atgriešanās manī vispār tā reti kad ir radījusi īstu prieku.un tagad es klausos visu, ko varu mājās atrast krieviski un pāršķirstu Noziegumu un sodu. vispār kārtojot čumodānu, parasti vislielākās problēmas man sagādā izvēle, cik un kādas grāmatas ņemt līdzi. nakšņošana citur jau nebūt nenozīmē, ka tad noteikti nāks miegs, un tādiem ilgstošiem bezmiedzēniem kā es grāmatas naktīs ir labs laika kavēklis. aizbraukšana absolūti ir mana sajūta. |
12/8/08 09:22 pm - it's sad, so sadreizēm ir interesanti no jauna paklausīties mūziku, ko mēdzu klausīties agrāk. nesen pleijera shuffle režīms sāka mest ārā visādus Smashing pumpkins gabalus, un sajūtas ir tādas pašas kā toreiz, kad man bija, liekas, 15 un viņus klausījos caurām dienām un naktīm. man vispār liekas, ka 15 gadu vecumā es biju visforšākā. es vēl ticēju cilvēkiem un nākotnei, manī vēl nebija tik milzīgas vēlmes no visa aizbēgt un es spēju arī kaut kā radoši izpausties. turpretī tagad, liekas, es nekam daudz vairs neticu, un vienīgais, kā es radoši spēju izpausties, ir idiotiskos jokos, gudrojot nosaukumus kafejnīcām, filmām un grāmatām, kas tā arī nekad netaps. es esmu nenormāla grafomāne, man ir arī dienasgrāmata taustāmā veidā, kuru pāršķirstot pārņem iespaids, ka pēdējo 6 mēnešu ierakstus tur ir veikusi drausmīga nihiliste. pesimisms, izmisums un modernā cilvēka traģēdija, hell yeahbet, runājot par jaukākām lietām, mani iepriecina tas, ka pēdējās dienās pavisam nejauši uz ielu stūriem un citās publiskās vietās mēdzu satikt paziņas, puspaziņas un draugus. it kā kāds man šīs tikšanās noliktu ceļā, lai dienām ir vismaz kaut kāds iepriecinājums |
12/2/08 07:46 pm - million reasons why latvia is the best country in the world 2zvanīju ārstei x, lai pieteiktos vizītē, viņa mani kārtīgi izlamāja, jo es zvanot par vēlu (es viņai kādas vairākas reizes iepriekš biju zvanījusi, bet viņa jau pati neuzskatīja par vajadzīgu atzvanīt), turklāt kā gan es varu zināt, līdz cikiem šai kundzei drīkst zvanīt. ja es spriestu tikai pēc savas mammas, ārsti ir tie cilvēki, kuri ir sazvanāmi 24/7, mammai nereti zvana pavisam vēlos vakaros, viņa gan ir pavisam cits stāsts, tāpēc pēc mammas attieksmes pret pacientiem nevajadzētu spriest par latviešu ārstiem in general. es vispār dzīvoju milzīgās ilūzijās par Latvijas medicīnas sistēmu kā tādu, man nekad nav bijusi īpaša saskarsme ar rindām, nosūtījumu ķēpām un tādām lietām, bet tomēr man liekas, ka viņiem vajadzētu būt, nu, laipnākiem, ne - reti kurš iet pie ārsta tāpat vien, profilaktiski, lielākoties mēs taču novelkam visu līdz pēdējam un ejam pie ārstiem tikai tad, kad ir pavisam draņķīgi. vispār jau šī telefonsaruna ir ikdienišķs sīkums, bet tas man lika sevī pamanīt ārkārtīgi nepatīkamu iezīmi - es vienmēr mēģinu attaisnot cilvēkus, kuri pret mani slikti izturas. izdomāju viņiem visādas atrunas, tādas kā viņai drošvien bija grūta diena, varbūt viņu arī moka bezmiegs vai šis cilvēks noteikti nav ēdis pusdienas. man liekas ārkārtīgi neloģiski, ja pret mani izturas nelaipni un riebīgi, lai gan es neko tādu nelaipnības un riebīguma cienīgu neesmu izdarījusi.un vispār Latvija, liekas, ir īgnākā valsts pasaulē. tagad es arī esmu īgna, turklāt gribu ēst. p.s. nē, nopietni, es tā padomāju un mēģināju atcerēties, vai ir kāda publiska vieta, kur es nekad neesmu piedzīvojusi īgnu vai nelaipnu apkalpošanu. laikam tomēr viena ir - kafejnīcā All cappuccino viesmīļmeitenes ir tiešām jaukas. turpretī narvesenam un maximai, liekas, ir īpašie īgnuma testi, pēc kuru rezultātiem tiek pieņemti darbinieki. jo īgnāk, jo labāk, protams. |
10/10/08 11:10 pmvienīgie šķidrumi, ko es šodien esmu uzņēmusi, ir kafija un alkohols.reizēm es brīnos, kā man vēl nav parādījušās problēmas, ko izraisa organisma atūdeņošanās |
9/25/08 08:31 pmkādreiz taču man bija baigie mērķi un sapņi, pilnīgi vajadzība būt labākajai kaut kur, bez maz vai paust savu intelektuālo pārākumu. šodien, rakstot franču valodas ieskaiti, domāju par to, kur šie visi mani mērķi un iedomas par to, ka vismaz kādā jomā būt labākajam ir absolūta nepieciešamība - tas viss ir kaut kur pazudis. un vietā ir palikusi kaut kāda vienaldzība, kas ieskaitēs liek izkrāsot burtus uzdevumu tekstiem, rakstīt plaukstas iekšpusē kaut ko tādu kā Sleep 'cause there's no home vai vienkārši skricelēt un kabināt kaut kādus daudznozīmīgus vārdus kopā ieskaites lapas apakšpusē.un šorīt, braucot uz skolu, pie Uzvaras pieminekļa bija migla. visi tie skaistie koki parkā izskatījās kā ietīti segā, un tā ārkārtīgi skaistā gaisma atgādināja kādu no augusta rītiem, kad nakšņojām kārtējā nekurienē, naktī bija nenormāli auksti, ļoti liels mitrums un rasa, un no rīta, kad beidzot palika siltāk, izrāpjoties no telts, varēja tikai noelsties bļin, cik tā Latvija tomēr ir skaista. |
9/18/08 11:02 pmBerlīnes nedēļas beigās mūsu prezentācija bija paštaisītas filmiņas ar pašiem galvenajās lomās. es tiku iecelta par ziņu diktori, vairākas reizes dabūju atkārtot savu tekstu par speciālreportieri no Wannsee foruma, un tos visus mēģinājumus kāds arī ierakstīja. pēc tam, skatoties uzfilmēto materiālu, pašai pārsteidzoši likās tas, ka man patika tas, ko redzēju. es tur izskatījos neatkarīga un ļoti brīva. |
8/20/08 05:02 pmman nav ko vilkt mugurā, bet naudu tērēju grāmatnīcās. jau sen meklēju kaut ko tiešām skaistu, tāpēc mazliet pašķirstīju un nopirku Rilki, ceru, ka nebūs jāviļas. esmu gandrīz pabeigusi savu anglisko prezentāciju, šodien visu dienu velk uz gulēšanu un īdēšanu, ārā līst un pēkšņi liekas, ka viss pēdējo mēnešu nogurums ir uzkritis taisni virsū.un Spektores jaunkundze dzied, ka things that you've loved you're allowed to keep, bet es tikko vairākas reizes pilnīgi bezjēdzīgi izdrukāju daudzas krāsainas lapas. reizēm liekas, izklaidīgāku būtni par mani šajā rajonā neatrast |
6/9/08 11:53 pmviena no manām pastāvīgajām pavadonēm ir baiļu sajūta, par laimi, esmu atradusi veidu, kā tās visvieglāk, lai arī ne vienmēr nesāpīgāk, pārvarēt - ir jālec tieši bailēm pa vidu. jāuzdrīkstas. jāpārvar sevi, jāpārlauž kaut kāds nevajadzīgs pašlepnums un nedrošība. tā nu rīt cīnīšos ar kārtējo savu baiļu izpausmi, lai arī joprojām nespēju tam īsti noticēt, ka something like this is going to happen.bet nu ko tur daudz, aizver acis un lec tieši iekšā, mazais. cita ceļa nav. |
5/26/08 10:21 pmtāpat vairs nav tukša pļāpāšana, man tiešām nopietni ir vajadzīga speciālista palīdzība, jo mans prāts ir tik neiedomājami sačakarēts. es it kā pati visu saprotu, kas ar mani nav lāgā, bet redzi, ar to, ka saproti, nepietiek. patiesībā no tā, ka tu visu saproti, paliek vēl sliktāk.psc, vienvārdsakot. šitā taču nevar dzīvot. |
5/19/08 10:29 pmliekas, pirmo reizi mūžā rakstīju savu cv, un sāka likties tik jocīgi - tu, cilvēks, visu mūžu kaut ko daries, cīnies, apgūsti un iemācies, bet beigās no tā visa sanāk vien nepilna A4 formāta lapa, ar kuru tev jāmēģina ieinteresēt citi. un cv jau neviens neraksta to, ka māk lieliski tikt galā ar, piemēram, cietajiem riekstiem matemātikā, komatu salikšanu, prozas teksta analīzi vai māk cept lieliskas pankūkas. jo tas, redz, nav gana svarīgi.nenoturējos un ierakstīju, ka man ir laba humora izjūta. |
5/12/08 08:33 pmman besī, besī, besī tas, ka mani pārprot/nesaprot.grr. nē, nu tiešām, mazie, es esmu tīra kā pavasara avotiņš, un slēpto motīvu manās darbībās ir maz. |
5/8/08 05:56 pmman nav īpaši labi attīstīta vizuālā puse, es nespēju sevi izteikt ar kaut kādiem rokdarbiem, mākslas darbiem, kustību mākslu, vienīgais, ar ko es varu izteikt to, kas manī notiek, ir vārdi, bet vārdi taču ir trauslākais, kas cilvēkam ir. tik viegli pārprotami, pārmaināmi, daudznozīmīgi |
4/4/08 10:13 pmes tiešām laikam neesmu pieradusi, ka man nepadodas. |
4/2/08 06:45 pm - garākā diena šajā gadālīdzās bailēm mani mūžīgi pavada ilgas pēc kaut kā cita. es hroniski nemāku būt laimīga tur, kur esmu, tieši tajā telpā un laikā. iekšējs nemiers un neapmierinātība ar vietu, kurā esmu, mani pavada jau, liekas, no agras bērnības, un tagad jau esmu pie šīs sajūtas pieradusi. it kā ar visām maņām jūtu, ka man šādi dzīvot nevajadzētu. tiesa, nezinu gan, ko likt vietā, bet ir apnicis nemitīgi ilgoties pēc kaut kā cita, turklāt, lai arī cenšos šo telpas un laika nemieru slēpt, man tomēr liekas, ka tas savā ziņā varētu aizvainot cilvēkus, ar kuriem es esmu kopā. reizēm gan ir tā apbrīnojamā sajūta, ka es esmu tieši tur, kur man jābūt, kas savā vieglumā ir līdzvērtīga nedomāšanas sajūtai, ko reizēm izdodas notvert. ja man tagad nebūtu pārākais nogurums - vakar pustrijos naktī beidzot pabeidzu savu darbu par Rīgas kinostudiju, rīt jāiet tas atzīmēt - es drošvien iekšēji zūdītos par to, ka atkal izniekoju laiku. mans organisms un prāta spējas ļoti slikti panes negulēšanu, šodien kādas trīs reizes piefiksēju tūlīt ģībšu sajūtu, bet ir tikai septiņi vakarā, un man pašai ir kauns jau iet gulēt, zomg. rakstot visparastākos tekstus internetā, meklēju podziņu save, tajās dažās stundās, kuras šonakt pagulēju, sapņoju, ka izmisīgi rakājos pa grāmatām, lai ieliktu atbilstošu atsauci, un ceļā starp skolu un autobusa pieturu nu man ir bīstamais posms, kurā jau otro rītu gandrīz nogāzos. ja es turpināšu negulēt, neēst un kā vienīgo šķidrumu uzņemt kafiju, liekas, tādi bīstamie posmi būs ne tikai starp skolu un autobusa pieturu. |
3/26/08 11:13 pm - 21. gadsimta bērnireizēm es domāju par to, vai tādi kā es maz vispār vēl ir glābjami. man tak ir bail dzīvot, tāpēc es slēpjos aiz ziliem ekrāniem un grāmatu kaudzēm, dziesmu tekstu vārdiem un gudriem citātiem. tā vietā, lai ietu dzīvē, es labāk noskatos kādu filmu. tā nu es regulāri piefiksēju, ka māmai atbildu filmas His girl Friday lielisko dialogu stilā, reizēm gluži nejauši atdarinu Džuljetas Mazīnas sejas izteiksmes filmā La Strada un skatos uz dzīvi kā tā pati Klementīne no Eternal sunshine of the spotless mind. tā vietā, lai pati dzīvotu savu dzīvi, es izvēlos pavadīt laiku, pētot citu mazās dzīves un dzīvītes. reizēm liekas, ka manis nemaz nav, ir tikai no visvisādām malām sagrābstīti iespaidi un tēli. diez, ja es būtu piedzimusi citā gadsimtā, manī arī būtu tāds pats dzinulis pēc pazušanas?bet laikam tagad ir jāiet beidzot pakrākt, es šonakt esmu gulējusi uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas stundas, turklāt tikko piefiksēju, ka man sāp viss ķermenis, ieskaitot žokli. miegs, protams, mani tagad ir pilnīgi pametis, un domas par anonīmo piegulētāju ir joprojām aktuālas. |
3/26/08 04:01 ampirms gulētiešanas es vienmēr matus sapinu skaistā bizē |
Powered by Sviesta Ciba