21. gadsimta bērni
reizēm es domāju par to, vai tādi kā es maz vispār vēl ir glābjami. man tak ir bail dzīvot, tāpēc es slēpjos aiz ziliem ekrāniem un grāmatu kaudzēm, dziesmu tekstu vārdiem un gudriem citātiem. tā vietā, lai ietu dzīvē, es labāk noskatos kādu filmu. tā nu es regulāri piefiksēju, ka māmai atbildu filmas His girl Friday lielisko dialogu stilā, reizēm gluži nejauši atdarinu Džuljetas Mazīnas sejas izteiksmes filmā La Strada un skatos uz dzīvi kā tā pati Klementīne no Eternal sunshine of the spotless mind. tā vietā, lai pati dzīvotu savu dzīvi, es izvēlos pavadīt laiku, pētot citu mazās dzīves un dzīvītes. reizēm liekas, ka manis nemaz nav, ir tikai no visvisādām malām sagrābstīti iespaidi un tēli. diez, ja es būtu piedzimusi citā gadsimtā, manī arī būtu tāds pats dzinulis pēc pazušanas?

bet laikam tagad ir jāiet beidzot pakrākt, es šonakt esmu gulējusi uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas stundas, turklāt tikko piefiksēju, ka man sāp viss ķermenis, ieskaitot žokli. miegs, protams, mani tagad ir pilnīgi pametis, un domas par anonīmo piegulētāju ir joprojām aktuālas.