it's sad, so sad
reizēm ir interesanti no jauna paklausīties mūziku, ko mēdzu klausīties agrāk. nesen pleijera shuffle režīms sāka mest ārā visādus Smashing pumpkins gabalus, un sajūtas ir tādas pašas kā toreiz, kad man bija, liekas, 15 un viņus klausījos caurām dienām un naktīm. man vispār liekas, ka 15 gadu vecumā es biju visforšākā. es vēl ticēju cilvēkiem un nākotnei, manī vēl nebija tik milzīgas vēlmes no visa aizbēgt un es spēju arī kaut kā radoši izpausties. turpretī tagad, liekas, es nekam daudz vairs neticu, un vienīgais, kā es radoši spēju izpausties, ir idiotiskos jokos, gudrojot nosaukumus kafejnīcām, filmām un grāmatām, kas tā arī nekad netaps. es esmu nenormāla grafomāne, man ir arī dienasgrāmata taustāmā veidā, kuru pāršķirstot pārņem iespaids, ka pēdējo 6 mēnešu ierakstus tur ir veikusi drausmīga nihiliste. pesimisms, izmisums un modernā cilvēka traģēdija, hell yeah

bet, runājot par jaukākām lietām, mani iepriecina tas, ka pēdējās dienās pavisam nejauši uz ielu stūriem un citās publiskās vietās mēdzu satikt paziņas, puspaziņas un draugus. it kā kāds man šīs tikšanās noliktu ceļā, lai dienām ir vismaz kaut kāds iepriecinājums