es reizēm brīnos, diez, kas tā par pašdestrukcijas formu, kas liek palikt nomodā pēc iespējas ilgāk, kas liek sev iestāstīt, ka miegs taču vēl nenāk, ka tik un tā iemigt nesanāks, tāpēc labāk vismaz nodarboties ar kaut ko produktīvu (piemēram, kauliņspēles turnīrs pret datoru), nevis mēģināt nesekmīgi iemigt. savu rītdienas prezentāciju es tik un tā neiemācīšos, vienīgais veids, kā es to varētu apgūt, būtu to papīru vienkārši apēst, un vispār - es nesaprotu, kas mani vēl tur nomodā.

no otras puses, ir kaut kāda zināma burvība skatīties, kā visi tavi draugi pamazām pazūd no visām interneta vietām, un skatīties, kā datora pulkstenī rādītais cipars arvien vairāk tuvojas tam ciparam, pie kura telefons sāks neprātīgi zvanīt un vibrēt. ielā aiz loga nav nevienas dzīvas dvēseles, es uzlieku savu īpašo nakts izlasi un turpinu vērot cipariņus un burtiņus uz baltā ekrāna.

es nesaprotu, kāpēc es nekad nespēju aiziet gulēt.