6/9/08 11:53 pmviena no manām pastāvīgajām pavadonēm ir baiļu sajūta, par laimi, esmu atradusi veidu, kā tās visvieglāk, lai arī ne vienmēr nesāpīgāk, pārvarēt - ir jālec tieši bailēm pa vidu. jāuzdrīkstas. jāpārvar sevi, jāpārlauž kaut kāds nevajadzīgs pašlepnums un nedrošība. tā nu rīt cīnīšos ar kārtējo savu baiļu izpausmi, lai arī joprojām nespēju tam īsti noticēt, ka something like this is going to happen.bet nu ko tur daudz, aizver acis un lec tieši iekšā, mazais. cita ceļa nav. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
5/19/08 10:29 pmliekas, pirmo reizi mūžā rakstīju savu cv, un sāka likties tik jocīgi - tu, cilvēks, visu mūžu kaut ko daries, cīnies, apgūsti un iemācies, bet beigās no tā visa sanāk vien nepilna A4 formāta lapa, ar kuru tev jāmēģina ieinteresēt citi. un cv jau neviens neraksta to, ka māk lieliski tikt galā ar, piemēram, cietajiem riekstiem matemātikā, komatu salikšanu, prozas teksta analīzi vai māk cept lieliskas pankūkas. jo tas, redz, nav gana svarīgi.nenoturējos un ierakstīju, ka man ir laba humora izjūta. |
11/24/05 04:13 pm - klepus, mandarīni & šūpuļdziesmasman rīt ir jārunā par dzīvi kā brīnumu, taču tagad vienīgais epitets, ko varu attiecināt uz dzīvi, ir ''piedrāztā''. tāpat kā mani iedvesmo un paceļ virs zemes mazi nieki un sīkumi, manu garastāvokli zem nulles nosviež kāds skatiens, vārds vai nieks.un tikai Lenons ar savu jautājumu ''And what have you done?'' dziesmā par Ziemassvētkiem un karu mani spēj iedvesmot neieciklēties uz slikto. kā reiz teica Dita, dzīve ir nežēlīga, pilnīgi džungļi. [tas bija citāts. un pēdiņas man nepatīk.] smaidīsim, dārgie draugi! |
Powered by Sviesta Ciba